Dalīties „Ainars Bagatskis: Eiropas čempionāts ir svētki, kas jāizbauda“

Ainars Bagatskis: Eiropas čempionāts ir svētki, kas jāizbauda

 „Pieredze ir viena no divām svarīgākajām lietām, ko nevar nopirkt par naudu,” saka Bagatskis. Viņš apzinās šīs „mantas” vērtību, vienlaikus katrā izdevīgā brīdī uzsver, ka profesionālajā sportā pagātnes nastai, tāpat kā nākotnes perspektīvām, neesot lielas nozīmes. „Ir tikai šodiena – konkrētā spēle ar konkrēto pretinieku, kas jāuzvar. Protams, pieredze var palīdzēt to izdarīt. Taču tai nebūs vērtības, ja trūks citu trumpju – enerģijas, labas kondīcijas, veiksmes. Katra spēle sākas no 0:0 – vienalga, vai tev tas ir pirmais vai septītais čempionāts.”

No Ainara Bagatska sešiem iepriekšējiem Eiropas čempionātiem četri bijuši spēlētāja statusā. Kā pats tos atceries?

Patīkami apzināties, ka mana spēlētāja karjera bijusi ilga un veiksmīga, arī Latvijas izlasē neesmu bijis statists. Taču nav tā, ka bieži gremdējos saldās atmiņās par senajiem laikiem. Pieņemts uzskatīt, ka bagāta spēlētāja pieredze ir liels pluss trenera darbā, bet patiesībā trenera darbā ir milzums nianšu un no komandas vadītāja krēsla basketbols izskatās pavisam citāds nekā no laukuma. Tāpēc esmu centies sekot klasiskajam padomam – „nogalināt” sevī spēlētāju. Arī emocijas jau piemirsušās.

Visas?

Nē, gluži visas tomēr ne. Spilgtas atmiņas saistās ar pašu pirmo Eiropas čempionātu 1993. gadā. Latvija tikko bija atguvusi neatkarību, un mums, basketbolistiem, pavērās iespējas, kādas iepriekš bija tikai dažiem labākajiem. Atceros: kvalifikācijas turnīrā spēlējām itin labi, tomēr ilgi izskatījās, ka uz finālu netiksim. Galu galā viss izšķīrās pēdējā spēlē ar Ukrainas izlasi, kurā spējām pārvarēt sevi un uzvarēt. Arī pats nospēlēju veiksmīgi.

Tikām uz finālturnīru Vācijā, un tas bija tāds piedzīvojums! Visapkārt Eiropas labākie basketbolisti, un mēs spēlējam ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu – vow! Uzvarējām Itāliju un Izraēlu, tikai galotnē zaudējām Spānijai… Lai arī bijām ieradušies bez kārtīgiem formastērpiem un tikai dažiem tobrīd bija līgumi, kas deva kaut kādu pārliecību par rītdienu.

Nākamajos čempionātos tādas pacilātības vairs nebija?

Tik spilgtu iespaidu nebija, tomēr Eiropas čempionāts man noteikti nav bijis rutīnas turnīrs. Basketbolista karjera patiesībā nav nemaz tik gara, kā jaunībā šķiet, un iespēju pārstāvēt savu valsti augstākā līmeņa forumā vajag novērtēt un izmantot. Pats esmu to darījis, vienmēr atsaucoties aicinājumam spēlēt izlasē, un tagad to lieku pie sirds saviem audzēkņiem.

Piedalījies arī 2001. gada čempionātā, kurā izcīnītā 8. vieta joprojām ir Latvijas valstsvienības labākais sasniegums kopš neatkarības atjaunošanas. Kādi trumpji tieši tam komandas modelim ļāva sasniegt rekordu?

Toreiz bijām ļoti vienoti. Kādu laiku jau bijām kopā spēlējuši, laukumā jutām cits citu un pēc vairākām neveiksmēm ļoti gribējām izbaudīt priecīgas emocijas. Labi spēlējām, mazliet palīdzēja arī veiksme, un pieveicām Slovēniju, Lietuvu… Ļoti iespējams, ka būtu varējuši uzvarēt vēl kādu, bet īsti tam vairs nenoticējām. Pretinieki to sajuta un mūs uzreiz sodīja. Patiesībā ticība sev bieži ir pat svarīgāka par pliku meistarību.
 
Kā treneris Bagatskis stiprina ticību un motivāciju savās komandās?

Profesionālos noslēpumus niansēs neatklāšu, bet darbs notiek nepārtraukti. Runāju ar visu komandu kopā un ar spēlētājiem individuāli. Kādam cenšos palīdzēt tikt vaļā no stresa, kādu – tieši otrādi – aizvainot, lai „pamodinātu”… Universālu recepšu nav, laba ir tā, kas palīdz sasniegt rezultātu. Ja spēlētājs uz mani apvainojas un pēc tam nospēlē savu labāko spēli sezonā, esmu ar mieru pieciest, ka viņš uz mani skatās caur pieri. Tā ir trenera pamatfunkcija – no spēlētāja izspiest visu, uz ko viņš patiesībā spējīgs.

2013. gada Eiropas čempionātā Slovēnijā Latvijas izlase trenera Bagatska vadībā bija tuvu tam, lai pārspētu 2001. gada sasniegumu. Taču veiksmīgi aizvadītajam turnīram punktu pielika zaudējums Beļģijas izlasei, ko daudzi joprojām pieskaita pastarīšiem. Kā pietrūka – pašpārliecinātības vai jau minētās nenoticēšanas saviem spēkiem?

Pašpārliecinātības noteikti nebija. Bet basketbols ir tāda spēle, kurā katrai komandai 40 minūšu laikā rodas izdevības panākt lūzumu un veiksmi no neveiksmes bieži šķir viens precīzs metiens. Jā, zaudējums Beļģijai bija auksta duša. No otras puses, līdz pat šai dienai daudzi nesaprot, kā tikām ārā no grupas. Melnkalne, Bosnija, Maķedonija – pēc spēlētāju individuālās reputācijas visas šīs komandas bija stiprākas par mums. Viens lietuviešu līderis Jons Valančūns „maksāja” vairāk nekā mums visa komanda kopā! Bet pierādījām, ka to visu atsver komandas gars, pašatdeve, agresivitāte, dažādas taktiskās viltības. Arī veiksmes faktors bija mūsu pusē – spēlē ar Melnkalni pēdējās sekundēs Kristaps Janičenoks trāpīja, bet pretinieku līderis kļūdījās. Savukārt, runājot par Beļģijas „vājumu”, pieci beļģi spēlē Spānijas līgā. Turklāt spēlē, nevis sēž uz soliņa.

Varu pieminēt Kaspara Bērziņa iziešanu no ierindas smaga savainojuma dēļ un Janičenoka traumu, kas neļāva viņam darboties ar pilnu atdevi. Taču tas viss, protams, neattaisno zaudējumu, kuru varam likt aizmirst tikai ar skaļām uzvarām. Tobrīd acīmredzot vairāk par vienpadsmito vietu nebijām pelnījuši.

2011. gadā, kad pirmo reizi vadīji valstsvienību kā galvenais treneris, Latvijas komanda Eiropas čempionātā piedzīvoja piecus zaudējumus un finišēja 22. vietā. 2013. gadā bija četras uzvaras astoņās spēlēs. Vai nākamajā reizē būs vēl labāk?

Salīdzinājumā ar 2010. gadu skaidrs, ka visi spēlētāji ir auguši gan kā sportisti, gan personības. Protams, katram šī pieredze bijusi atšķirīga. Bijušas dažādas komandas, dažādas prasības un dažādas lomas. Par laimi, nav mainījusies attieksme, vēlme cīnīties, nežēlojot sevi.

2011. gadā Šauļos zaudējām visiem, bet neļāvām sevi samīdīt un ieguvām nenovērtējamu pieredzi. 2013. gadā Slovēnijā visiem un pirmām kārtām paši sev pierādījām, ka varam ne tikai labi spēlēt, bet arī uzvarēt. Komandas klasi nosaka snieguma stabilitāte, tāpēc bija svarīgi pērnvasar veiksmīgi aizvadīt kvalifikācijas turnīru. Mani ļoti interesēja – vai spēsim uzvarēt arī spēlēs, kurās „nekrīt”? Vai būsim kļuvuši mentāli stiprāki un spēsim noskaņoties pēdējām spēlēm Slovākijā un Rumānijā, kad ceļazīme uz finālturnīru jau bija rokā? Patīkami, ka atbildes bija pozitīvas. Bet 2015. gada vasarā būs jāpierāda, ka esam spēruši vēl soli uz priekšu.

Viens no papildu faktoriem, kas ietekmēs komandu, – Eiropas čempionāta grupas turnīra norise Rīgā. No vienas puses, būs ievērojams līdzjutēju atbalsts. No otras, – papildu spriedze, kas iepriekš sagādājusi problēmas pat tādu basketbola lielvalstu komandām kā Lietuva, Spānija un Serbija. Kā tad īsti ir ar EuroBasket 2015 Rīgā – iespēja vai risks?

Protams, iespēja! Vismaz tā uz to skatos pats un šādu attieksmi centīšos panākt arī komandā. Arēna būs pārpildīta, tātad varēsim spēlēt seši pret pieciem. Tādas iespējas Latvijas valstsvienībai nav bijis kopš 1937. gada – tas jānovērtē un jāizbauda.
Protams, gatavošanās procesā padomāsim, ko varam darīt, lai labāk tiktu galā ar stresu. Vispār darbu valstsvienībā allaž cenšos organizēt tā, lai mēs visi kopā pēc iespējas labāk pavadītu laiku. Lai treniņi būtu grūti, bet noderīgi spēlētāju turpmākajai karjerai. Lai komanda spēlētu tādu basketbolu, kādu protam vislabāk. Lai tie, kas dažādu iemeslu dēļ nav spēlējuši izlasē, to nožēlotu.
 
Pēc Eiropas čempionāta grupu izlozes neslēpi prieku par tās rezultātiem. Vai, pirmajām emocijām norimstot, vērtējums mainījies?

Pirmais prieks patiesībā norima ļoti ātri. (Smejas.) Par veiksmi izlozē var runāt tikai teorētiski, jo Eiropas čempionāta finālturnīra nepiedalās sliktas komandas. Katrai ir savi trumpji, kas palīdzējuši pārvarēt kvalifikācijas kārtu. Pirms atklāšanas spēles ar Beļģiju mums jāizmet no galvas domas par revanšu – vienkārši jāsagatavojas pirmajam mačam ar labu komandu. Spēlei ar Lietuvu neviens īpaši jānoskaņo nebūs, bet pozitīvs emocionālais fons būs vajadzīgs arī pirms pārējām spēlēm – ar Čehiju, Ukrainu un Igauniju.

Ja reiz gribam tiekties pēc nopietniem mērķiem, mums veiksmīgi jāspēlē ar dažādu stilu un klašu komandām. Katrā ziņā Latvijas komandas perspektīvas visvairāk būs atkarīgas no pašiem – kā sapulcēsim sastāvu, kā sastrādāsimies, kā mūsu atbalstīs līdzjutēji.

Līdzjutēji jau aktīvi izpirkuši biļetes, tātad atbalsts būs. Kā veicas sastāva komplektācijā?

Prieks par līdzjutēju aktivitāti, un ceru, ka tribīnēs latviešiem būs pārsvars ne tikai skaita ziņā, bet arī skaļumā. Par sastāvu: neredzu iemeslu atkāpties no sava principa – klubu sezonas laikā spēlētājus „raustīt” nav vērts. Tikai jānovēl veiksme klubos un veselība. Diemžēl traumas ir profesionālo sportistu ikdiena, un to lieku reizi atgādināja Dāvja Bertāna smagais savainojums. Arī tāpēc kandidātu sarakstu oficiāli nosaukšu tikai pēc klubu sezonas beigām.  Tiesa, beidzamajos gados ir izveidojies valstsvienības kodols, tāpēc sarežģītu jautājumu par sastāvu patiesībā nebūs daudz.

Kā vērtē valstsvienības spēlētāju karjeras attīstību šosezon?

Vienā vārdā – pozitīvi. Savās komandās labi spēlē Jānis Strēlnieks, Dairis Bertāns, Jānis Blūms, Kaspars Bērziņš. Nopietna spēļu prakse ir VEF Rīga basketbolistiem – Jānim Timmam, Marekam Mejerim, Ingum Jakovičam, Ronaldam Zaķim. Kādu laiku bija bažas par Kristapu Janičenoku, bet tagad Ventspilī viņš spēlē daudz, turklāt kā komandas līderis. Rolandam Freimanim iznācis otrādi – labs sezonas sākums, bet pēc pārejas uz Kazaņas Unics spēles laiks krasi sarucis. Jācer, to kompensē kvalitatīvie treniņi. Rihards Kuksiks pēc pievienošanās Ņižņijnovgorodas komandai attaisno manu uzticību, pierādīdams, ka var labi spēlēt, ja viņam dod iespējas.

Cik sāpīgs bijis Dāvja Bertāna zaudējums?

Manos plānos Dāvim bija paredzēta mazliet cita loma, nekā bija atvēlēta klubā, kur viņš bija „tīrs” snaiperis. Manuprāt, Bertānam piemērotāka būtu spēlēšana ceturtajā pozīcijā, vairāk izmantojot auguma priekšrocības un neaizmirstot par metieniem no distances. Šai ziņā mums bijušas zināmas problēmas, kuras Dāvis palīdzētu risināt. Žēl, bet tagad būs iespējas sevi parādīt citiem basketbolistiem. Piemēram, ceru, ka Ojārs Siliņš laikus sakārtos veselību un varēs palīdzēt.

Ceturtajā pozīcijā Spānijā labi spēlē 19 gadu vecais Kristaps Porziņģis…

Seviljas komandā viņam uzticas, un tas šajā vecumā ir ļoti svarīgi. Kristaps progresē, un esmu pārliecināts, ka vasarā viņu nodraftēs NBA. Protams, gribu viņu redzēt starp izlases kandidātiem, bet plānus droši vien vajadzēs saskaņot ar klubu, kas viņu izvēlēsies. Skatīsimies, domāsim, runāsim… Esmu gan pārliecināts, ka intereses vienmēr var saskaņot un līdzdalība izlasē spēlētājam nāk tikai par labu.

Pērn valstsvienībā veiksmīgi iesaistījās jaunie aizsargi Ingus Jakovičs un Aigars Šķēle, kā arī spēka uzbrucējs Rolands Šmits. Vai sezonas gaitā viņi apstiprinājuši savu reputāciju? Un kuri jaunie spēlētāji varētu pretendēt uz vietu komandā 2015. gada vasarā?

Kopā ar saviem kolēģiem sekojam visiem spēlētājiem – gan tiem, kas pārstāv ārzemju klubus, gan tiem, kas spēlē Latvijā. Priekšstats par katru veidojas un papildinās visu laiku, neviena „diagnoze” nav iecirsta akmenī. Piemēram, izlasē ļoti grib spēlēt Žanis Peiners, kas Ventspils sastāvā ieguvis jaunu pieredzi.

Patiesībā ir svarīgi, ka komandai izveidojies stabils kodols, taču tikpat svarīgi ir katru gadu piešķilt jaunu uguntiņu, iesaistot svaigas asinis. Tas pasargā no rutīnas. Tāpēc ar interesi reaģēju uz ziņu, ka Latvijas pase ir ASV augstskolas absolventam Endrjū Smitam. Video redzams, ka viņš ir enerģisks un atlētisks centrs, – nevis izteikts līderis, bet labs komandas spēlētājs. Paskatīsimies, vai Smits var palīdzēt mums kļūt stiprākiem.

Vai gatavošanās plāns jau gatavs?

Sagatavošanās cikla modelis ir pārbaudīts un noslīpēts. Sešas nedēļas treniņiem, astoņas deviņas pārbaudes spēles. Protams, nekas nenotiks tieši tā, kā bijis iepriekš, – niansēs pārmaiņas vajadzīgas, lai dzīve nebūtu tik vienmuļa.

Spānijas izlases vadītāji parasti laikus nosauc komandas divpadsmitnieku, lai spēlētāji koncentrētos čempionātam, nevis pārāk asai savstarpējai konkurencei. Varbūt ir vērts sekot viņu paraugam?

Spānijā ir desmit ekstraklases basketbolistu, kas ir galvas tiesu pārāki par sekotājiem. Latviešiem konkurence ir ļoti veselīga. Protams, gan mums, treneriem, gan pašiem spēlētājiem rangu tabula ir diezgan skaidra. Bet jaunie, izsalkušie, autoritātes nerespektējošie spēlētāji motivē pieredzējušos un palīdz viņiem sagatavoties. Lai dotu ieguldījumu komandas spēlē, nav obligāti jāpavada laukumā ļoti daudz minūšu.

Latvijas valstsvienības spēlē tradicionāli liela nozīme ir tālmetieniem. Ja krīt, visi priecīgi. Ja nekrīt, sākas pārmetumi par pacietības trūkumu, avantūrismu. Vai šajā ziņā gaidāmas pārmaiņas?

Mūsu spēle netiek speciāli būvēta uz tālmetieniem. Viss tiek veidots tā, lai izmantotu mūsu spēlētāja labākās īpašības un noslēptu tās, kuras nav tik labas. Bet, ja reiz mums ir lieliski snaiperi, kāpēc lai viņiem aizliegtu uzbrukt no tālienes? Mūsu tradicionālā problēma ir centra spēlētāju darbība situācijās 1:1. Tāpēc meklējam risinājumus, lai garie spēlētāji palīdzētu atrast brīvos metienus mazākajiem. Tas palīdz izretināt pretinieku aizsardzību soda laukumā, un tad jau arī garie tiek pie savām izdevībām.

Patiesībā komandas rokrakstā katru gadu mēģinām kaut ko pamainīt. Nianses uzbrukumā un aizsardzībā, pieskaņojoties spēlētāju īpašībām un pretinieku īpatnībām. Par 30–40 procentiem. Patīkami, ka spēlētāji idejas ātri akceptē un izmanto.

EuroBasket 2013 laikā liela uzmanība tika pievērsta laba mikroklimata uzturēšanai, tostarp nepārslogojot spēlētājus ar treniņiem spēļu dienā….

Komandas dienaskārtība atkarīga no spēļu laika, ceļa garuma līdz zālei un tā tālāk. Taču vienā ziņā gan centīsimies turēties pie pārbaudītas receptes – mums, visai komandai, jāizbauda iespēja Eiropas čempionāta spēles aizvadīt savās mājās, savu skatītāju acu priekšā. Jāgūst prieks no procesa.

Vai nerodas pretruna starp ļoti augsto mērķi – pats esi pieminējis kvalificēšanos Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm – un uzstādījumu izbaudīt?

Mērķis ir augsts, taču tas nenozīmē, ka par to jādomā ikdienā. Mērķis ir orientieris, kam jācenšas tuvoties, visu darot ar prieku. Un vienlaikus atbildīgi. Tā, lai pašiem nebūtu žēl savas muļķības vai neuzņēmības dēļ neizmantoto iespēju.

[alert color=”violet”]Ainars Bagatskis
Dzimis 1967. gada 29. Martā.
No 1985. līdz 2006. gadam bijis profesionāls basketbolists.
Seškārtējs Latvijas, divkārtējs Lietuvas, kā arī Norvēģijas čempions.
No 1992. līdz 2003. gadam Latvijas valstsvienības spēlētājs, piedalījies 143 spēlēs, guvis 2165 punktus (rekords).
Kā spēlētājs piedalījies Eiropas čempionātu finālturnīros 1993., 1997., 2001. un 2003. gadā (20 spēles, 299 punkti).
Kopš 2006. gada galvenais treneris komandās Barons/LU, Kauņas Žalgiris (Lietuva), BK Valmiera, Krasnojarskas Jeņisej (Krievija), Tbilisi Sokhumi (Gruzija), Krivojrogas Krivbasbasket (Ukraina), Kijevas Budiveļņik (Ukraina), BC Nizhny Novgorod (Krievija). Divkārtējs Ukrainas čempions (2013., 2014. g.).
Kopš 2010. gada – Latvijas valstsvienības galvenais treneris (73 spēles, 38 uzvaras, 41 zaudējums), vadījis komandu Eiropas čempionātu finālturnīros 2011. gadā (0-5) un 2013. gadā (4-4; 11. vieta).[/alert]

Teksts: Guntis Keisels, Basket.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Sporta patrioti

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk