Dalīties „ALPĪNISTE KRISTĪNE LIEPIŅA: KALNOS NOKĻUVU NEJAUŠI“

ALPĪNISTE KRISTĪNE LIEPIŅA: KALNOS NOKĻUVU NEJAUŠI

Alpīniste Kristīne Liepiņa atzīst, ka kalnos kāpj nevis, lai aizmuktu no reālās dzīves, bet gan tāpēc, lai dzīvotu īstu un aizraujošu dzīvi. Tieši kalnos viņu pārņem “šeit un tagad” sajūta, kas mudina iet uz priekšu un uzdrīkstēties vairāk.

– Tava Sportland kampaņas misija ir “uzdrīksties vairāk”. Ļoti noderīga īpašība kā sportā, tā dzīvē. Vai vari atsaukt atmiņā kādas situācijas, kad uzdrīkstēšanās prasījusi zināmā mērā lielu drosmi?

– Kalnos nokļuvu nejauši. Tas nebija izsapņots mērķis. Tā vienkārši notika. Iepriekš nebiju uzdrīkstējusies domāt, ka es, nesportiska meitene, varētu kāpt pa kilometrīgām klinšu sienām un vertikālām ledus lāstekām mežonīgi skaistos kalnos atkal un atkal pārbaudot savu spēju robežas. Pirmā došanās kalnos bija kā pagrieziena punkts, kas ļāva man nojaust, ka varu uzdrīkstēties vairāk, kā biju iztēlojusies un sapņojusi. Protams, pirmajos kalnu izbraucienos nespēju uzkāpt un izdarīt to, ko varēja citi, sapratu – ja cītīgi netrenēšos, nekur tālāk par parasto tūristu skatu platformām netikšu. Ikviens sarežģīts kāpiens ir izaicinājums. Pret katru kalnu, maršrutu, virsotni izturos ar lielu cieņu un bijību. Kopā ar vīru un kāpšanas partneri Kristapu nopietni gatavojamies gan fiziski, gan psiholoģiski. Alpīnisms ir komandas darbs, un es nedotos kalnos, ja nebūtu pārliecināta par sava sasaites biedra spējām, ja es viņam neuzticētos. Droši varu teikt, ka bez viņa es nebūtu sasniegusi daudzas virsotnes.

– Tu ar alpīnismu nodarbojies profesionālā līmenī – ko tur nozīmē uzdrīkstēties vairāk?

– Nemitīga ceļošana, plānošana, likteņa izaicināšana, dzīvošana teltīs un atrašanās “nekurienes vidū” – tas nav vienkārši. Domāju, ka mans piemērs rāda, ka ikviens cilvēks, ja vien to vēlas, var kāpt kalnos. Kalnos kāpšana ir ļoti demokrātiska. Priecājos par ikkatru, kurš bijis kalnos un tur sajutis mums pazīstamo “dvēseles dziedāšanu”. Kalnos uzdrīkstēties vairāk nozīmē kāpt tehniski sarežģītus un bīstamus maršrutus. Visu darīt pašiem: izvēlēties kāpšanas ceļu, ierīkot sev nometnes, pašiem pieņemt lēmumus un būt par tiem atbildīgiem. Manuprāt, ja izaicinājuma sajūtas, tad esam izvēlējušies pārāk vienkāršu virsotni. Bet tas nebūt nenozīmē, ka arī kāpjot vienkāršās virsotnēs nevar iekulties nepatikšanās. Kalni nepiedod kļūdas. Kalni reizēm soli pa solim sagrauj pārliecību, atņem ticību sev un liek šaubīties par savām spējām, neatkarīgi no tā, kas esi.

– Runājot par šīm kļūdām, kur, kāpjot kalnos, atrodama robeža starp drosmi un neprātību?

– Patiesībā lietas būtība nav drosmē, jo, mēģinot kāpt pāri savu baiļu robežai, sperot soli pretī nezināmajam, mēs atkal un atkal nonākam pie atziņas, ka ne bailes, ne nezināmais neizzūd. Kalnos nav gatavu formulu, lai varētu vadīties pēc tām. Kāpienos man bieži tiek atgādināts, ka man jākļūst vēl drosmīgākai. Mācos atrast to robežu starp drosmi, neprātību un pārāk izsvērtu un racionālu domāšanu. Man vēl ir, kur augt.

– Tu daudz ceļo, redzi, kā cilvēki dzīvo citviet – ko mēs, tavuprāt, varam mācīties no citām valstīm un cilvēkiem tajās?

– Kāpšana kalnos ir aizraujoša arī ar to, ka, dodoties uz kalniem dažādās pasaules malās, var satikt ļoti interesantus cilvēkus, iepazīt to kultūru un reliģiju – tie ir atmiņā paliekošākie brīži un tiem ir īpaša vērtība. Tik, cik dažādi ir pasaules kalni, tik dažādi ir arī satiktie cilvēki. Piemēram, Nepālā un Peru cilvēkiem ir ārkārtīgi pozitīva attieksme pret dzīvi, viņi ir laipni un viesmīlīgi. Viņi paļaujas uz augstākiem spēkiem, bet tajā pašā laikā daudz strādā. Omānieši ir stingri savā ticībā un tradīcijās, tomēr aizvien smaidīgi un izpalīdzīgi. Jaunzēlandē valda augsta līmeņa tolerantums pret svešo, savādo. Daudzas no šīm īpašībām latviešiem nedaudz pietrūkst.

– Kādās jomās, tavuprāt, mums būtu jāaug un jāmainās?

– Mūsdienu sabiedrībai pietrūkst kritiskās domāšanas un spējas atrast un saskatīt likumsakarības. Šī brīža sabiedrībai, manuprāt, ir dota milzīga izvēles brīvība. Tomēr dažreiz šķiet, ka mēs nemākam uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Šis ir tā saucamais “trokšņa” laikmets. Cilvēku pamatvajadzības ir puslīdz labi apmierinātas, un cilvēkiem ir vajadzība pēc izteiktas pašapliecināšanās, dažbrīd pat liekas izrādīšanās. Arī kalnos kāpšanā ļoti populāras kļuvušas komercekspedīcijas. Daudzi kāpj kalnos tāpēc, lai piekārtu sev birku – esmu uzkāpis visaugstāk. Ar tādu attieksmi zūd daudz kas no senākajām alpīnistu tradīcijām, ētiskajām vērtībām. Diemžēl, redzot to, kas paliek kalnos pēc neapzinīga cilvēka, gribētos, lai sabiedrība mācītos domāt ekoloģiskāk, lai dabiskā vide, kāda ir kalnos, paliktu tikpat neskarta un tīra.

– Kādas virsotnes tiešā un pārnestā nozīmē vēl vēlies sasniegt? 

– Par konkrētiem nākotnes plāniem es parasti daudz nerunāju. Pārāk trausli un nedroši tas viss ir, tomēr tur, kalnos, ir tā brīnišķīgā “šeit un tagad” sajūta. Mēs ceļojam un kāpjam kalnos ne tāpēc, lai aizmuktu no īstās dzīves, bet gan tāpēc, lai dzīvotu īstu, aizraujošu dzīvi. Bez liekas lepnības, lielīšanās un bravūras. Tajā visā ir kas neizskaidrojami būtisks. Tāpēc ļoti vēlos palīdzēt arī citiem nokļūt kalnos un apgūt to, kā to darīt droši, iemīlot trauslo kalnu vidi, sasniedzot jaunas virsotnes gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

– Cik liela nozīme, kāpjot kalnos, ir apaviem un apģērbam?

– Apģērbam un apaviem kalnos ir milzīga nozīme. Apģērbs pasargā ne tikai no skarbiem laikapstākļiem, bet kalnos var izglābt pat dzīvību. Tāpēc nebaidīšos teikt, ka dodoties kalnos pēc iespējas izvēlos pašu labāko pieejamo apģērbu, apavus un ekipējumu. Alpīnisma apģērbs nav tikai dārgas drēbes ar ko “zīmēties”, tas ir sava veida darba apģērbs. Tā radīšanā ir ieguldīts milzīgs darbs – šos materiālus izstrādā īpašās laboratorijās, dizainu konsultē un pēc tam arī testē atlēti skarbos apstākļos. Ja paraugās pagātnē, tad apģērbs ir viena no lietām, kas ir palīdzējis attīstīties mūsdienu alpīnismam. Tas ir pat mainījis kāpšanas taktiku. Var tikai apbrīnot pagājušo gadsimtu alpīnistus par to, ka viņi ir spējuši sasniegt tik daudz, lietojot krietni sliktākus, vienkāršākus, smagākus un neizturīgākus apģērbus un apavus.

Teksts: Liene Pālēna. Foto: Artūrs Pavlovs; no Kristīnes Liepiņas personīgā arhīva.

Komentāri

  1. Kristaps

    Ja ir vēlme pamēģināt sevi klinšukāpšanā vai alpīnismā – laipni lūgti uz Kalnu Grupu! #KalnuGrupa

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

ŠEFPAVĀRS MĀRIS JANSONS: VĒLOS ATGRIEZTIES PIE SAVĀM SAKNĒM

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk