Dalīties „Ar ticību sev“

Ar ticību sev

Roberts Uldriķis šogad pārcēlās uz Šveices spēcīgākās līgas klubu Sion un šobrīd ir viens no visaugstākajā līmenī spēlējošajiem Latvijas futbolistiem. Un, ja agrāk puikas vēlējās spēlēt kā Marians Pahars, Māris Verpakovskis vai Vitālijs Astafjevs, tad, ļoti iespējams, pēc kāda laika šo leģendāro vīru vietu ieņems tieši Uldriķis.

Roberta tētis ir kādreiz pazīstamais futbola žurnālists, vēlāk futbola funkcionārs Askolds Uldriķis. Tāpēc, kā tagad saka pats Roberts, nevarēja nemaz būt citādi, ka viņš izvēlētos kādu citu sporta veidu. «Ar tēti ārā pagalmā spēlēt futbolu gājām jau no kādu divu gadu vecuma. Spārdījām bumbu, vēlāk pievienojās arī brālis. Sākumā ar brāli spēlējām divatā pret tēti, bet tad, kad man sāka iet labāk, jau es viens pret viņiem diviem. Un, kad man bija seši gadi un gāju bērnudārza pēdējā grupiņā, tētis mani aizveda trenēties uz Albertu,» stāsta Roberts. Sākumā viņš trenējies pie vecākiem – pat deviņus gadus veciem – puišiem. Bijis grūti, taču, kad astoņu gadu vecumā izveidota viņa vecuma grupas komanda, tajā kļuvis par vienu no līderiem. Bija arī Rīgas un Latvijas līmeņa atzinība. Visu bērnību un pusaudža gadus Roberts nospēlēja kā centra pussargs, un tikai pēc nokļūšanas Metta/LU pieaugušo komandā treneris Andris Riherts ielicis viņu uzbrukumā. «Es domāju, ka tā ir mana īstā vieta laukumā. Protams, varētu uzspēlēt arī kā pussargs, bet ir jautājums – kādā līmenī? Būsim godīgi – mans augums ir teju divi metri, un cik mēs pasaulē zinām divmetrīgus centra pussargus?» vaļsirdīgs ir Roberts. Pusaudža gados bijis smags posms, kad devītajā klasē satraumējis augšstilba muskuli. Divus mēnešus mocījies, bet, kad izārstējies, saķēris plaušu karsoni un pat gulējis slimnīcā. Kad atgriezies laukumā, nav vairs gājis tik labi kā iepriekš, taču treneris Ēriks Visockis ­palīdzējis ķermenim atgūt spēku, un jau gada laikā Roberts atgriezies laukumā vēl labāks. Vienlaikus pamest futbolu nav gribējies nevienā brīdī, jo jau kopš bērnības sapnis bijis spēlēt. Savukārt tētis Askolds norāda, ka Roberts jau bērnībā bija sportisks puika – brauca ar riteni, spēlēja futbolu un basketbolu, ziemā slidoja un pat laidās no kalna ar sniega dēli. «Manam dēlam visvairāk patika futbols, un priecēja, ka viņš izvēlējās populārāko sporta veidu pasaulē, kad domājām, kurus organizētos treniņus apmeklēt. Jau pirmajās nodarbībās Jura Docenko vadībā sāka izpausties viņa talants, kas apvienojumā ar cītīgu ­trenēšanos sāka dot augļus. Roberts pelnīja balvas un medaļas. Svarīgi, ka viņš negulēja uz lauriem, bet turpināja nopietni trenēties – gan komandā, gan individuāli. Paralēli treniņiem apzinīgi mācījās, attīstot loģisko domāšanu. Mūsdienu futbolā daudz ko nosaka ne tikai tehniskā meistarība un fiziskā sagatavotība, bet arī spēja ātri un pareizi pieņemt lēmumus. Roberts izceļas ar pārdomātu darbību laukumā. Viņš spēlē ar baudu un cenšas rādīt tādu sniegumu, lai skatītājiem būtu interesanti,» saka Askolds.

Sapņi piepildās 

Cik viņš sevi atceras – vienmēr vēlējies būt futbolists. Bērnībā pie sienas bijis plakāts gan ar Ballon d`Or rokās turošu Ronaldinjo, gan Fabio Kanavaro. Sapņojis, ka arī kādreiz izcīnīs šo balvu, sapņojis, ka kādreiz spēlēs Latvijas izlasē. «Kad man bija septiņi gadi, es savā galvā biju izdomājis, ka spēlēšu vidējā līnijā kopā ar Astafjevu. Tagad varbūt saprotu, ka, visticamāk, Ballon d`Or izcīnīt man neizdosies, bet, smagi strādājot, varu tikt līdz Čempionu līgai un Top 5 Eiropas līgai. Tāpat gribu kopā ar izlasi kvalificēties Eiropas vai Pasaules čempionāta finālturnīram,» saka Roberts. To, ka reāli un taustāmi varētu iekļūt Latvijas izlasē, viņš pirmo reizi sapratis pērnā gada sākumā. No Metta/LU pārgājis uz RFS un no komandas pirmajiem sešiem vārtiem guvis piecus. Martā iekļuvis U 21 izlasē, un tad arī nākusi apziņa, ka lielā izlase ir reāla. Jūnijā mačā pret Igauniju viņš tajā arī debitēja. «Bija ļoti patīkami izlases kreklā iziet laukumā Skonto stadionā – par to es biju sapņojis jau kopš pašas bērnības. Vienmēr ticēju un zināju, ka tā notiks. Labi iegāju spēlē, bija labs moments, kad atdevu piespēli Vladislavam Gutkovskim, kuram diemžēl neizdevās gūt vārtus. Žēl, ka toreiz zaudējām. Labi atceros arī savus pirmos vārtus izlases rindās. Mačā pret Azerbaidžānu izgāju laukumā jau pie rezultāta 0-3. Man iedeva 15 minūšu spēles laiku, un zināju, ka man iespēja jāizmanto. Nenokāru galvu, cīnījos un 93. minūtē guvu vārtus. Vēlāk izrādījās, ka šie vārti nospēlēja kā viens no argumentiem Sion interesei. Viņiem patika, ka pie rezultāta 0-3 pašās mača beigās es cīnījos un aukstasinīgi iesitu golu,» saka Roberts. 

 Mentāli un fiziski 

Bez Sionas piedāvājuma bijuši arī citi varianti gan ārzemēs, gan Latvijā. Taču Šveiciešu variants bijis viss konkrētākais un nopietnākais – turklāt kontrakta ilgums ir četri gadi. Komandā Roberts iejuties labi. Sākumā gan uz viņu skatījušies kā uz nevienam nezināmu spēlētāju no Latvijas, turklāt pirmajos testos nav sevi izdevies parādīt no labākās puses. Tomēr vēlāk izdevies pierādīt savu noderību un to, ka var spēlēt. Runājot par spēles līmeni, viņš uzsver, ka tas ir daudz augstāks nekā Latvijas Virslīgā, atšķiras arī treniņu un spēlētāju kvalitāte. Vienu dienu pirms sarunas komandā gan nomainījies galvenais treneris (par komandas vadītāju iecelts agrāk pazīstamais šveiciešu futbolists Murats Jakins) un Roberts atzīst, ka atkal viss būs jāpierāda no paša sākuma un nulles. Taču tādā pašā situācijā ir visi komandas biedri, un tādēļ šāds notikumu pavērsiens viņu nebaida.
Tāpat tagad, atskatoties pagātnē, viņš akcentē gan Metta/LU, gan RFS devumu savā izaugsmē. «Metta/LU man daudz palīdzēja fiziskās sagatavotības treneris Jānis Skābardis, tāpat es guvu lielu pieredzi Virslīgā, kurā debitēju jau 17 gadu vecumā. Savukārt RFS mani sagatavoja mentāli. Bieži netiku iekļauts pamatsastāvā, pārsvarā laukumā devos uz maiņu, man teica, ka daudz kā pietrūkst. Un tā es mentāli kļuvu stiprāks,» atklāts ir Roberts. 

Darbs un tikai darbs 

Futbolists uzsver, ka tiem gados jaunajiem puišiem, kuri vēlas kaut ko sasniegt futbolā, ir ļoti daudz jāstrādā gan treniņos, gan individuāli. Jāpaliek papildus pēc treniņiem, jāspēlē futbols brīvajā laikā, un nekādā gadījumā nedrīkst pamest skolu. «Es ļoti daudz strādāju pie sava sitiena ar galvu, un bija manāms progress. Daudzi jaunie, kuri Virslīgā sēž uz maiņu, domā, ka viss būs un viņi ir topa džeki. Taču nokļūšana uz Virslīgas soliņa ir tikai pats sākums un smagākais tajā brīdī tikai sākas. 15 līdz 19 gadu vecumā izšķiras viss. Un tev ir jāizvēlas – vai nu tu trenēsies, vai staigāsi ar meitenēm pa ballītēm. Izvēle ir katra paša ziņā,» saka Roberts.

FAKTI 

Dzimis: 1998. gada 3. aprīlī Rīgā

2015.–2016. gads: Metta/LU aizvadījis 37 spēles un guvis 7 vārtus

2017.–2018. gads: RFS aizvadījis 33 spēles un guvis 12 vārtus

2018. gads: Šveices Superlīgas klubā FC Sion aizvadījis 6 spēles un guvis 2 vārtus

Latvijas izlasē 7 spēlēs 1 gūti vārti

Teksts : Ivars Āboliņš
Foto : no personiskā arhīva

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Tas ir tikai sākums

Ar Kasparu Gorkšu pie Latvijas Futbola federācijas (LFF) grožiem pašmāju futbols pusgada laikā ieguvis pozitīvāku tēlu sabiedrības acīs. Jauns valstsvienības…

Nākamais raksts:

LAURA VALUTA: KVALITĀTE PĀRI KVANTITĀTEI

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk