Dalīties „HARALDS SILOVS: NEKAD NEESMU DEVIS SEV ATLAIDES“

HARALDS SILOVS: NEKAD NEESMU DEVIS SEV ATLAIDES

Haralds Silovs ir ātrslidotājs, kurš piedalījies vairākās ziemas olimpiskajās spēlēs, arī – šogad Phjončhanā. Haralds iekļuvis vēsturē ar atzīstamu panākumu – viņš ir vienīgais olimpietis, kurš vienas dienas laikā piedalījies divās atsevišķās sacensībās: ātrslidošanā un šorttrekā.

– Harald, tu esi ātrslidotājs, kurš ir piedalījies vairākās olimpiskajās spēlēs. Cik gadu vecumā un kādu mērķu vadīts tu pirmo reizi kāpi uz slidām?

– Man šķiet, ka man bija kādi trīs vai četri gadiņi. Mana mamma trenējās daiļslidošanā, un mēs bijām vienkārši aizgājuši uz slidotavu. Tā nu mani, mazu puiku, uzlika uz slidām. Bet no sākuma es nebiju nekāds slidotājs. Nopietnāk tam pievērsos ap 1996. gadu, kad biju kādus 10 gadus vecs. Patiesībā pirmais talants bija mans brālis – es gāju viņa pēdās. Mēs trenējāmies kopā.

– Tavā sportista karjerā vienmēr ir bijusi 100 procentu atdeve tam, ko tu dari? Vai ir gadījies, ka trūkst laika un gribasspēka iet, skriet, darīt? Kā pārvarēt šādus brīžus?

– Es nekad neesmu sev devis atlaides un jau ļoti agrās sporta gaitās trenējos ar lielu neatlaidību. Nevienam nebija nekas jāsaka man priekšā, ka man, piemēram, ir jāiet uz treniņu. Pats biju patstāvīgs: gāju un darīju. Treniņa sākumā man tika dotas instrukcijas, kas ir jādara, un es to izdarīju. Arī ja ļoti negribējās un ārā bija slikts laiks, es gāju un darīju, jo vienkārši nepieļāvu iespēju, ka to var nedarīt. Ir jābūt dzirkstelei, un tam visam ir kaut nedaudz jāpatīk, citādi nekas nesanāks. Protams, ir dienas, kad ir slinkums, bet nav ko ielaisties diskusijās ar sevi. Vai tas ir treniņš, vai kādi darbi, kas jāpaveic, – pēc tam seko tā gandarījuma izjūta, pozitīvā enerģija, kas arī ir dzinulis tālākiem darbiem.

– Kāda, tavuprāt, ir svarīgākā īpašība, lai sasniegtu mērķus?

– Tā varētu būt neatlaidība. Man šķiet, ka tas vairāk ir tāds īpašību kopums, kas ietver neatlaidību un atbildību. Atbildību tādā ziņā, ka tu rēķinies ar sekām: ja tu pats darbu nepadarīsi, neviens to tavā vietā nedarīs. Un noteikti nevajag ļauties nekādām bailēm.

– Ko tu ieteiktu jauniešiem, kuri vēlas nodarboties ar profesionālo sportu? Ar kādām grūtībām būs jāsaskaras? Pieļauju, ka tava ikdiena vienmēr ir bijusi visai saspringta un neatliek tik daudz laika draugiem un  burziņiem. Vai sports ir tā vērts?

– Noteikti ir vērts. Jārēķinās ar to, kas tas būs smags darbs un profesionāls sports var būt nežēlīgs, jo ieguldījums prasa maksimālus resursus gan no sevis, gan arī finansiālus resursus un ne vienmēr tie uzreiz atmaksāsies. Iespējams arī, ka kaut kas neizdodas, gadās traumas un bieži nākas cīnīties par to, lai vispār tiktu uz sacensībām. Jārēķinās, ka ne vienmēr būs rezultāts. Nevar domāt, ka viss sanāks un izdosies, pat ja tu smagi strādā. Toties tas ir ceļš, kurā tu iemācies daudzas svarīgas un noderīgas lietas dzīvei – patstāvību un disciplīnu. Es vienmēr esmu salīdzinājis sportu ar tādu dzīves miniatūru, jo uzskatu, ka var vilkt paralēles starp sportu un dzīvi. Pieredze, ko iegūst ceļā uz panākumiem, ir neatsverama. Šajā ceļā mēs iegūstam draugus un paziņas, un tas viss ir maksimāli noderīgi. Arī šī nebeidzamā kustība, ko dod sports, iemāca sabalansēt un atrast līdzsvaru starp treniņiem un privāto dzīvi – sākotnēji to ir grūti samenedžēt, bet dzīvē tas viss palīdz. Sports ir neparedzams, un tu visu laiku neatrodies savā komforta zonā. Tas ir liels pārbaudījums ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski.

– Straujiem soļiem pietuvojies rudens, drīz būs ziema. Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar sportu ikdienā un viņu atruna skan šādi: ‘’Man nav laika!’’, darīt lietas labā? Kā rast gribasspēku tad, kad viss, ko gribas, ir pēc darba doties mājās un ieritināties zem segas pie televizora?

– Bieži vien cilvēki pārstrādājas, dzenoties pēc materiāliem labumiem. Viena no lielākajām bagātībām ir atrast laiku. To ir ļoti grūti izkārtot, ja mēs visu laiku to vien darām kā dzenamies pēc finansiāliem līdzekļiem. Tā mēs vienkārši izdegam. Tāpēc ir jāmācās sabalansēt sava dzīve un laiks. Bieži vien šā iemesla dēļ cilvēkiem sākas veselības problēmas, un tad pienāk brīdis, kad dakteris saka – ir jāvingro, jākustas. Ir skaidrs, ka mums ir jābūt aktīviem un jāmeklē šis balanss, laiks, kas ir sava veida meditācija un brīdis ar sevi. Mums jāatrod laiks fiziskām aktivitātēm, lai iegūtu atelpu no straujās ikdienas. Brīdī, kad šis laiks būs atrasts un nodarbes jau sāks kļūt par ieradumu, ieguvums būs divreiz lielāks. Es pats sevi nevaru iedomāties ar mazkustīgu dzīvesveidu. Tomēr, ja cilvēks nedzīvo sportiski, tad ir jāsāk ar mazumiņu. Piekopjot aktīvāku dzīvesveidu un skatoties ilgtermiņā, cilvēks jutīsies arvien mundrāk un  fiziski un garīgi būs labā stāvoklī.

– Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies treniņu apģērbu?

– Svarīga ir funkcionalitāte. Skatos, kāda aktivitāte man paredzēta treniņā.  Tāpēc svarīgs ir funkcionāls apģērbs, kas ir piemērots videi un darbam. Galvenais, lai drēbes ir ērtas un pašam ir patīkami. Mēdz būt arī tā, ka jauns apģērba gabals ir motivācija treniņam.

– Kā sports ir ietekmējis tavas dzīves prioritātes? Kam tu atvēli vairāk laika un enerģijas ikdienā?

– Sportam ir kaut kāds konkrēts, noteikts mūžs, tas nav tik ilgtspējīgs kā karjera, tāpēc mana prioritāte vienmēr būs sports. Man tā ir tāda darba ētika, ka uz dzīvi vienmēr jāskatās caur sporta prizmu. Ballītes un viss pārējais ir sekundārs. Primārs ir sports un rūpes par sevi. Tāpēc manas prioritātes dzīvē arī ir caur šo prizmu. Apkārt man ir cilvēki, kas to saprot, un tas ir ļoti svarīgi.

– Kā savā starpā mijiedarbojas laiks, gribasspēks un sports? Vai bez gribasspēka ir iespējams kaut ko sasniegt?

– Svarīga ir motivācija. Ko mēs dabūjam no tā visa. Domāju, ka cilvēki vēlas rezultātu uzreiz, bet ir skaidrs, ka rezultāti neparādās uzreiz. Ir īslaicīga motivācija, piemēram, jauns sporta apģērbs, kas cilvēku motivē uz brīdi. Tomēr visa atslēga ir regularitāte un spēja ieguldīto darbu redzēt garākā laika nogrieznī, nezaudējot motivāciju. Domāju, ka labāk ir izdarīt mazāk un regulāri nekā daudz, bet saraustīti. Manā uztverē tas ir attiecināms gan uz sportu, gan dzīvi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Supervarone

Sindija Bukša ir Gada vieglatlēte 2018. Un tā nav likumsakarība, bet gan pelnīta atzinība, jo aizvadītajā gada Rīgas kausos laboja…

Nākamais raksts:

Sportland un MyFitness konkurss - iedvesmo ar savu treniņu stāstu

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk