Dalīties „IESKRIEN MEŽĀ“

IESKRIEN MEŽĀ

Stirnu buka fenomens

Ieguvis Gada balvu sportā kategorijā Tautas sports, Stirnu buks arī šogad turpinās pulcēt tūkstošiem skrējēju skaistākajās Latvijas mežu takās. Taku skriešanas seriāls ir ne tikai bauda acīm un dvēselei, bet arī pamatīgs treniņš ikvienam skrējējam, jo organizatori katru trasi pamanās savīt gana jaudīgu gan iesācējam, gan jau pieredzējušam Bukam. Sarunā par un ap takām – Stirnu buka radītājs un veidotājs Rimants Liepiņš.

 

Kā tev pašam šķiet, kāpēc Stirnu buks ir kļuvis tik populārs? Pat trīs tūkstoši dalībnieku katrās sacensībās. 

Mēs katras sacensības veidojam tādas, kādās paši ar lielāko prieku piedalītos – no norises vietas un trases līdz pat pēdējam organizatoriskajam sīkumam. Kad Buku aizsākām, mums pašiem, septiņu draugu bariņam, bija apnicis riņķot asfalta apļus Latvijas skriešanas seriālos. Visi septiņi, tobrīd ne pārāk labi skrējēji, aizbraucām uz Lielbritāniju, uz foršu taku skriešanas seriālu Coastal Trail Running Series. Daba, kas mums visiem bija svarīga, protams, bija skaista, un skrējiens – ainavisks, bet tas, kā sacensības tika organizētas… Patiesībā tieši viņu kļūdas mūs iedvesmoja, sapratām – ja gonku organizētu mēs, darītu pavisam citādi, daudz labāk. Piemēram, puse skrējēju vēl nebija atskrējuši, kad organizatori jau salocīja banerus un novāca visu sacensību centru. Tas taču nekam neder! Bet pašu sajūtu – skriešanu dabā, skaistu skatu baudīšanu – gribējām arī šeit, Latvijā. Un, kā nu jau šobrīd parāda skaitļi, lielā lojalitāte un mīlestība, ko saņemam no visiem stirnu bukiem, tas bija tieši tas, pēc kā bija noilgojušies Latvijas skrējēji – ieskriet mežā. Mēs ticam, ka mežā cilvēks kļūst labāks, uzņem dabas enerģiju, kļūst dabai tuvāks un vēlas darīt vairāk laba, tostarp, arī nemēslot mežā, ko mums ir īpaši svarīgi vēstīt visiem mūsu dalībniekiem.

Vai apzināti veidojāt arī īsās distances? 

Taku skriešana visur Eiropā un pasaulē patiesībā ir tikai ar garajām distancēm – ja nav vismaz 40 km, tad tas nav treils. Mūsu mērķis bija plašāks, tāpēc domāju, ka tā ir otra panākumu atslēga – Stirnu buks ir pieejams visiem, pat mazākajiem no ģimenes, kuri skrien Susura distanci līdz 1 kilometram. Tas nozīmē, ka bērns jau pavisam agrā vecumā iepazīst taku skriešanu, pavada laiku kopā ar ģimeni sportiskā gaisotnē skaistās Latvijas vietās, uz kurām citādi varbūt nemaz neaizbrauktu. Stirnu bukā ieskriet mežā var ikviens, un, veidojot distances, mēs tieši par to domājām – lai treils nav kaut kas tikai spēcīgiem un pieredzējušiem skrējējiem, bet lai to var darīt ikviens, sākot ar 5–6 kilometru trasi. Stirnu buks, protams, nav pirmais un vienīgais taku skrējiens Latvijā. Tradīcijām bagāts ir, piemēram, Siguldas Kalnu maratons, bet tas notiek tikai vienu reizi gadā un ir pietiekami ekstrēms, ar vidējo distanci 40 kilometru, bet spēcīgākie skrien pat 80 kilometru, tāpēc daudzi, kas varbūt vēl ir tikai ceļā uz šādu mērķi, savu izturību var kalt Bukā. Turklāt mēs vēlamies, lai mežā ieskrien arī arvien vairāk skolēnu, laužot viņos priekšstatu, ka skriet nav forši. Jaunieši nemaz nedrīkst skriet tik lielus gabalus, tāpēc arī viņi sāk ar mazumiņu – atbilstošu savām spējām. Bet tas nebūt nenozīmē, ka Stirnu buks ir tikai iesācējiem. Garajā Lūšu distancē, kas ir līdz 35 kilometriem, skrien vairāki simti ļoti spēcīgu skrējēju. Taču nemainīgi gadu no gada vispopulārākā ir aptuveni 13 kilometru garā Zaķa distance, kas arī pierāda to, ka skriet takas īpaši vēlas mierīgie ikdienas skrējēji, kuriem varbūt ir apnicis asfalts un kuri vēlas sevi mazliet izaicināt. Es atklāju interesantu faktu, kas mums visnotaļ glaimo. Iepriekšējā gada nogalē nopirku Amerikas treila žurnālu, un tur – hops – šiem jauns taku seriāls, viens pret vienu Stirnu buka koncepcija, ar trīs četriem posmiem gadā, īsāko distanci – 5 kilometriem, garāko – 40 kilometriem, pozicionēts kā jauks pasākums visai ģimenei, ar dažādām aktivitātēm. Sanāk, ka esam priekšā Amerikai 4 gadus.

Pieaugošais dalībnieku skaits noteikti jūs arvien izaicina. Kas ir šī gada lielākie izaicinājumi? 

Atbildība un izaicinājumi, ko uzliek mums izrādītā uzticība, ir ļoti lieli. Piemēram, un te daudzi no Buka skrējējiem mās ar galvu, – aptaujās liela daļa norāda, ka viņi vēlētos vairāk skriet pa tādām takām, kurās var apdzīt citus dalībniekus. Diemžēl jāatzīst, ka tās ir reti un ļoti grūti savienojamas lietas, jo platas meža takas ir tikai labi iekoptās distanču slēpošanas trasēs, piemēram, Madonā vai Talsos, taču tie ir tikai atsevišķi posmi un relatīvi īsi. Turklāt, jo vairāk dalībnieku, jo vairāk, ko apdzīt, un vairāk prasās pēc plašuma. Ja uz maču atbrauc trīs tūkstoši, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir saplānot trases un laikus. Tā, lai Zaķi netraucē Lūšiem un Vāveres – Zaķiem. Arī laika plānošana – mēs neatkāpsimies no tā, ka noslēguma daļu sākam tikai tad, kad no meža izskrien pēdējais dalībnieks. Mēs skatāmies no otras puses – kā padarīt pasākumu un vietu tik interesantu, lai tie, kuri skrien samērā īsu laiku, negarlaikotos, gaidīdami apbalvošanu, bet sešstundnieks paspētu izskriet trasi līdz koncerta sākumam. Tāpat nemitīgi jādomā, kā noturēt līdzsvaru starp praktiski, ērti un skaisti.

Šķiet, mežu Latvijā tik daudz. Bet kā ir ar takām, kas piemērotas skriešanai? Cik viegli vai grūti tās ir atrast un vēl izveidot trasi? 

Darbs pie trasēm nākamai sezonai notiek vasarā, tas mums ir ļoti saspringts laiks. Daļa sacensību norises vietu paliek tās pašas, tur apvidus ir jau zināms un varam pamainīt lielākus vai mazākus akcentus. Piemēram, Talsu posmā vienmēr līdz Kamparkalnam ir skrējuši tikai Lūši, taču šogad viss starts būs pie Kamparkalna un tas figurēs visās distancēs. Taku meklēšanā mums ļoti palīdz vietējie taku zinātāji, mežziņi, orientieristi, kas lieliski pārvalda savu apvidu. Esam veidojuši trases arī no nulles, un tas ir krietni grūtāk.

Viens no svarīgākajiem mūsu uzdevumiem ir panākt, lai skrējējiem būtu, ko redzēt, lai viņi var atklāt jaunas takas, izbaudīt ainavu un pašu vietu. Vēlamies katru maču izveidot kā mazu piedzīvojumu, nevis četrus gadus raut ripā pa vienu trasi. Pagaidām nemainīgi gadu no gada seriālā ir iekļauta Šlokenbeka Engures novadā, jo tieši te 2014. gadā dzima Stirnu buks. Pašā Āžu kalnā ik gadu mēs skrienam obligāti, bet pārējā trase mainās. Šogad Šlokenbeka būs noteikti, bet, vai būs arī nākamgad, tas vēl ir jautājums. Jo vietu mēs izsmeļam, un arī muiža kļūst par šauru, ja sapulcējas 3000 cilvēku.

Katrās sacensībās skrien arī skolēni, un jūs uz to liekat diezgan lielu uzsvaru. Skrien pat skolu komandas.  

Man pašam ir trīs dēli skolas vecumā, tāpēc labi redzu, kas notiek, ja nav līdera, kas jauniešus iedvesmo. Ne vienmēr vecākiem tas izdodas daudzo darbu un laika trūkuma dēļ. Ja nebūs cilvēka ar dzirksteli acīs, kas jauniešus pavelk, visticamāk, viņi nedarīs neko, un mēs varēsim turpināt griezt veco plati par mobilajiem un planšetēm. Piemēram, Engurē divas sezonas piesaistījām fantastisku volejbola treneri – ar dzirksteli acīs, ar spēju iedvesmot. Rezultātā Engures jaunieši, un ne tikai, visu vasaru aizrautīgi spēlēja bīču. Ir vajadzīgs šāds vilcējs, iedvesmotājs. Ne vienmēr jauniešiem vajag kādas īpašas balvas vai mākslīgi radītu motivāciju, jo tā jau ir katrā no mums – liels vai mazs gandarījums par paveikto. Par to, ka esi pārkāpis sev pāri, kļuvis labāks, spēcīgāks; bet ir svarīgi, lai ir kāds, kurš to atmodina. Tāpēc arī Stirnu bukam katrā vietā gribas atrast kādu, kurš pats deg, jo bērni būtībā ir ļoti atvērti. Pērn sacensībās piedalījās vidēji 400 jauniešu katrā posmā, tas ir, no 10–15 skolām, kas regulāri brauc uz visiem mačiem; pārējie bērni brauc kopā ar vecākiem, kuri paši skrien. Mēs, protams, netēmējam uz 3000 skolēnu, jo tad mēs nevarētu viņus apkalpot, bet vairāk iesaistīt gan vēlamies. Ir liels prieks par perifērijas skoliņām. Cēsu pusē ir viens traks skolotājs, treneris, kurš atbrauc ar bērniem jau iepriekšējā vakarā, ceļ teltis, viņiem ir riktīgs piedzīvojums. Uz tādiem entuziastiem viss balstās, un tas ir tas, kas silda sirdi mums kā organizatoriem.

Vai tu pats skrien Stirnu bukā? 

Nē, sacensību dienā tas tiešām fiziski nav iespējams (smejas). Man pati sacensību diena nemaz tā īsti nepatīk, jo ir ļoti saspringta. Pats trases izskrienu pirms tam, un man labāk patīk pats gatavošanās process, kad manā datora ekrānā ir liels taku ceļu tīkls, un es no tām lēnām lipinu trases.

Stirnu buks aizsākās, protams, tāpēc, ka pats skrien. Kāda nozīme skriešanai tavā dzīvē ir šobrīd? 

Aktīvi skrienu nu jau sešus gadus. Ļoti daudz esmu skrējis asfalta mačus. Tas nedaudz apnika, tāpēc pievērsos takām. Vēl pirms gada februārī noskrēju 80 kilometru Kanāriju salās, bet tad iestājās neliela pauze, bija radies pat apnikums. Tagad, par laimi, esmu atpakaļ uz svītras ar jaunu sparu,  izaicinājumiem un mērķiem un izveidotu sacensību kalendāru.

Stirnu buks skaitļos:

Vidējais dalībnieku skaits vienā posmā: 2620

Kopējais dalībnieku skaits 2017. gadā: 18 347

Populārākais 2017. gada posms bija Ogres zilajos kalnos, kur piedalījās 3376 dalībnieki.

Galvenā stirnu buka Rimanta 2018. gada apņemšanās

* Mēnesī noskriet vidēji ap 200 kilometru.

* Piedalīties taku tūres skrējienā Ultra Trail Worl Tour Mozart 100 Zalcburgā jūnijā, kā arī Francijas taku skriešanas kulta festivālā Le Festival des Templiers oktobra beigās. Francijā tiks smelta pieredze, kā rīkot augsta līmeņa mačus.

* Finišēt Vilkaču maratonā Āžu kalna apvidū, kas notiks 30. jūnijā. No šā gan viņa esot vairāk bail nekā no 60 kilometru skrējiena Alpos.

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Uz Kanārijām cīnīties, nevis atpūsties

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk