Varētu šķist, ka autosportists Jānis Baumanis vislabāk jūtas tad, kad viņa sacīkšu mašīna ir teju pielīmējusies pie asfalta. Tas nav noliedzams. Tomēr Baumanim lielu gandarījumu un mieru sniedz arī kalni, kuros viņš gan kāpj, lai pārdomātu dzīvi, gan slēpo teju jau desmit gadus.
Minēšu. Visdrīzāk atbrauci ar mašīnu.
(Iesmejas.) Jā, protams. Bez tās nekādi.
Tev ir arī cits pārvietošanās līdzeklis?
Ikdienā nē. Man regulāri jābrauc uz Tukumu, bet vakaros jābūt augstskolā. Kad man palika 18 gadi, jau nākamajā dienā autovadītāja apliecība bija man rokā. Un kopš tā brīža es rullēju katru dienu. Savukārt pirms pilngadības braucu ar motorolleri, bet vēl pirms tam – ar velosipēdu.
Progress.
Lēni, lēni pa solītim.
Un kad būs lidmašīna?
Oi, līdz lidmašīnai vēl ejams ceļš. Sapnis, protams, ir, bet ne tuvākajā nākotnē.
Man ir priekšstats, ka Jānis Baumanis ir punktuāls un nopietns kā vācietis.
Nezinu, vai kā vācietis, bet esmu latvietis. Neesmu paviršs. Ja kaut ko uzsāku, izdaru līdz galam. Visam pieeju no sirds, ar lielu atdevi. Turklāt pārsvarā izstrādāju plānu līdz sīkumiem.
Brīvdienās spēj izkrist no plāna?
Pagaidām, kopš sezonas sākuma, nav sanācis. Ja gadās kāda brīva diena, aizbraucu uz lauku māju, pavizinos ar kvadriciklu pa mežu, izvēdinu galvu, lai atslēgtos no visa, jo sacensības paņem daudz spēka un enerģijas.
Starp citu, aizvadītajā nedēļā Latvijas rallijā pēdējā posmā izmēģināju savus spēkus kā žurnālists, intervējot pilotus pēc braucieniem.
Kā tas ir, uzdot jautājumus nepazīstamiem cilvēkiem?
Daļu es pazinu, daļu zināju. Protams, vieglāk ir runāt ar tiem, ko pazīsti personīgi. Lai vai kā, intervēt tas nav vieglākais uzdevums. Par žurnālistu nevēlos kļūt, bet kaut ko tādu atkārtot gan labprāt gribētu. Bija interesanti, un jauna pieredze nenāk par sliktu.
Zini, kāds ir pirmais žurnālistu noteikums?
Nē.
Aizvērties!
(Smejas.)
Jo ļoti daudzi šo bausli neievēro un pārtrauc runātāju, kad viņam vēl ir, ko teikt.
Tas man sanāca ļoti labi. Zinu, kā tas ir, kad pārtrauc. Es ļāvu ievilkt elpu un izteikt domu līdz galam.
Kas Tu būtu, ja nebūtu sportists?
Šo jautājumu man ir uzdevuši daudzi. Un tik un tā es būtu sportists, visdrīzāk hokejists. Man hokejs patīk, un šad tad prieka pēc uzspēlēju. Bet kā nesportistu man sevi grūti iztēloties.
Saki, kā var zināt, ka sports, ar ko nodarbojies, ir īstais un domāts tev?
Kad spēlēju basketbolu un florbolu, dažkārt negribējās iet uz treniņiem. Bet, kad runa ir par sacensībām autosportā, nekad neesmu atteicies no treniņiem. Ja jālido ceturtdienā, mans čemodāns ir sapakots jau pirmdien.
Tev gribas uzvarēt?
Protams. Katrās sacensībās zemapziņā stāv mērķis – uzvara. Šobrīd šādā konkurencē man ir pirmais gads. Vienās sacensībās braucu ar vīriem, kas brauca jau tad, kad nebiju vēl dzimis. Varbūt ne katrās sacensībās, bet bieži vien gan Solbergam vai Lēbam iekabinu. Viena uzvara kvalifikācijā man šogad ir. Tomēr jāsaprot, ka viss nāk pamazām.
Tev ir kāds hobijs?
Autosports. (Smejas.) Man ļoti patīk kalnu slēpošana. Pēdējos deviņus gadus vairākas reizes sezonā braucu uz Alpiem slēpot. Astoņos no rīta jau esmu kalnā un slēpoju līdz brīdim, kamēr laiks ir baudāms. Kalni sniedz lielu baudu. Varu pat neslēpot vai nesnovot. Pietiek ar pastaigām kalnos. Man patīk turp doties arī vasarā, kad pastaigāju vai braucu ar riteni.
Esi kāpis kalnos?
Jā, esmu. Protams, tas nav Monblāns vai Everests. Augstākā virsotne, kurā esmu bijis, ir 2600 metru. No rīta augšā, bet vakarpusē lejā.
Kāpjot augšā, atskaties?
Nē. Kāpēc jāatskatās? Kāpjot lejā, visu redzēšu.
Un kā ir augšā?
Grūti izstāstīt. Iesaku pašam kādreiz pamēģināt. Kad esi kalna korē, ievelc elpu un pavēro ainavu. Pēdējo reizi kāpu viens. Kalni ir veids, kā sakārtot domas. Visu var pārdomāt, salikt pa plauktiņiem, jo laika ir gana.
Par ko Tu tad domā?
Par lietām, kas ir sakrājušās un kuras ikdienas steigā nevar pārdomāt līdz galam. Starp citu, kāpjot kalnā, nolēmu atsākt studijas.
Biji pārtraucis?
Iepriekš mācījos Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, par kokapstrādes inženieri un paralēli strādāju. Pēc skolas aizbraucu uz darbu un sāku stāstīt ražošanas daļas vadītājam, ko man māca universitātē. Viņš teica: Sorry, vecīt, bet dzīvē tā nenotiek. Tad es sāku diskutēt ar pasniedzējiem, kuriem, protams, tas nepatika. Rezultātā sapratu, ka mācīties to, kas dzīvē ir citādāk, nav vērts, un izņēmu dokumentus. Tagad studēju Turībā uzņēmējdarbības vadību.
Kāpjot kalnā, joprojām esi Jānis Baumanis?
Jā, savu imidžu nemainu. Esmu tas, kas es esmu.
Kristaps Elstiņš: Cilvēks uz diviem riteņiem