Dalīties „Kam tev tas viss?“

Kam tev tas viss?

Fakts, ka grupas Triānas parks līdere Agnese Rakovska divus gadus aktīvi trenējusies boksā, nepārsteigs ikvienu, kurš zina, ar kādu jaudu Agnese dzīvo. Vēl viens Agnesi raksturojošs lielums ir pārmaiņas. Tās viņas dzīvē nāk cita pēc citas.

Kā tu sevi definē?

Es sevi apzinos ne tikai kā dziedātāju, drīzāk kā mūziķi. Mani interesē viss, kas saistīts ar dziesmu, – tā ir mūzika, teksts, harmonija. Man arī ļoti patīk domāt bildēs, proti, strādāt pie videoklipiem.

Ko nozīmē būt mūziķei?

Mūziķim būt ir forši. Man ļoti ilgu laiku šķita, ka mūziķi Latvijā dzīvo apdalīti, bet manas domas mainījās, iepazīstoties ar citu industriju pārstāvjiem. Divus gadus trenējos boksā, un tur es redzēju, kā dzīvo cilvēki, kas profesionāli nodarbojas ar šo sportu, trenējoties divas, ja ne pat trīs reizes dienā. Tad sapratu, ka būt sportistam ir kreizī. Ar viņu režīmu vēl jādomā par uzturvielām, iztiku un ģimenes uzturēšanu. Vēl vieni trakie ir modes mākslinieki. Es ļoti atbalstu to, ko dara Latvijas Mākslas akadēmijas modes nodaļa, un katru gadu eju uz viņu modes skatēm. Es arī esmu viena no tiem retajiem cilvēkiem, kas izmanto to, ko viņi rada. Bet man ir nedaudz žēl, ka viņiem ir grūti atrast līdzsvaru starp komerciālo modi un modi kā mākslas elementu.

Tu trenējies boksā divus gadus? Kāpēc?

Redzi, es visu mūžu uzskatīju, ka esmu pilnīga tizlene. Pat nezinu, no kā man šī ideja par sevi radās. Tad man iešāvās prātā doma, ka jānopērk botas. Tas sakrita ar laiku, kad Nike izlaida Free run apavus. Es nopirku dzeltena flomāstera krāsas naikus, un tie bija tik ērti, ka es sāku skriet no mājām līdz studijai.

Viņi tevi aicināja skriet.

Nopietni. Es tev saku. Izklausās pēc apmaksātas reklāmas, vai ne? Taču es tos apavus pirku par savu naudu. Tātad man iepatikās skriešana, un ap to laiku atskārtu, ka manī ir iedzīts komplekss no vīriešiem, kas figurēja manā dzīvē. Vienā mirklī ar steigu ķēros pie fiziskām aktivitātēm, un tā es nonācu boksā.

Boksā atšķirībā no skriešanas ir arī ­agresijas elements.

Manā gadījumā treniņi bija pielāgoti tā, lai neciestu seja. Lai gan bija arī sparingi. Ja man sašķaidītu degunu, dziedot mainītos intonācija. Esmu izgājusi cauri dažādām fāzēm, tostarp tai, kurā esmu savā labākajā formā. Tagad, atskatoties uz tā laika koncertu bildēm, redzu, ka man bija tāda presīte kā reklāmās. Es tik ļoti lepojos ar sevi. Bet tad atkal ieslīgu citā fāzē, un man tas viss kļuva vienaldzīgs. Dzīvē viss mainās. Es aizrāvos ar domām un darbiem par savu mājvietu un nopirku Ogrē pussalu.

Laikā, kad trenējies boksā, tevī arī radās vēlme kādam uzšaut?

Jā, jā. Tolaik vēl dzīvoju Maskavas forštatē. Vakaros mājās gāju ar stāju. Atceros, Māra no Asto`n`out brīdināja, lai uzmanos – viņai Ludzas ielā čigāniete naudu atņēmusi. Zini, es gandrīz gāju tā, ka ar acīm meklēju kādu, kurš uz mani ne tā paskatās. Es jau vairs nebaidījos, jo zināju, kur man tas viens sitiens ir jāielidina. Labi, nedaudz pārspīlēju arī, bet agresija nudien pieaug. Es arī to neuzskatu par ko sliktu. Boksā ievilku arī Kristapu un Edgaru no grupas. Edgars tiešām kļuva daudz alfameilīgāks. Ar agresiju lietas risināt nevajag, bet augošam vīrietim, sevišķi pusaudža gados, gan ir vērtīgi trenēties cīņas sportā, kur parādās hierarhijas sajūta, kārtība, kur tev jāpierāda sava varēšana. Atceros, laikā, kad trenējos zālē, tajā parādījās padsmitgadīgs puika – drusku izstīdzējis, sašļucis un apvēlies, nu tāds, kurš dzīvē ne uz ko nepretendē. Viņš regulāri nāca uz treniņiem un darīja, cik spēja, svīda, atspiedās, pat ja nesanāca. Pēc pusgada piefiksēju, ka tas jaunais puisis no ļurļaka pārvērties par džeku, kurš, zālē stalti ienākot, visus sveicina, skaļi sakot čau.

Sports cēla tavu pašapziņu?

Man pašapziņa ceļas no vairākām lietām, sports ir tikai viena no tām. Labi izskatīties, zināt kādu labu joku un pateikt to vietā, būt komunikablai, kaut nedaudz erudītai, kaut ko zināt par politiku vai uzkāpt un skatuves, dzirdēt aplausus un vārdus, ka esi forša. Tas ir vairāku aspektu kopums. Un sporta iztrūkums bija darvas piliens manā medus muciņā. To vajadzēja labot, izķeksēt laukā. 

Saki, ir tā, ka cilvēki uz ielas tevi nepazīst?

Jā, tā ir.

Tu apzināti esi izvēlējusies būt tāda, kuru grūti iegaumēt?

Nē. Ai, man vienalga. Kamdēļ? Tas ir tik pašmērķīgi. Ja cilvēkam vajag uzmanības ķeksīti, tad viņš darīs visu, lai tas notiktu. Man vienkārši tā sanāca. Es laika gaitā sapratu, ka ir tā, kā tu saki.

Ņemot vērā tava tēla maiņu, vai nav tā, ka tevī dzīvo vairākas personības? Un kāpēc tu tik bieži maini imidžu?

Man vienkārši tā gribējās darīt. Kaut kad sapratu, ka mainos pārāk strauji un cilvēki nesavelk paralēles. Viņiem šķiet, ka tie ir dažādi cilvēki. Un tas man kaitē. Pēdējo desmit gadu laikā esmu riktīgi iztrakojusies. Man bija interesanti. Tagad esmu nonākusi trīsdesmitgadnieku fāzē un sāku novērtēt citas lietas.

Kādas?

Fundamentālas lietas. Protams, forši dzirdēt labus vārdus par to, ko dari, bet man noteikti gribas kaut ko noturīgāku. Es runāju par ģimenes izjūtu un personīgās vides sakārtošanu. Pēc trakošanas pieķeru sevi pie domas, ka man arvien vairāk patīk parastas, normālas lietas, parasts, vienkāršs ēdiens.

Piemēram, biezpiens ar skābo krējumu.

Jā! Es nemaz neesmu cimperlīga. Nesen satiku Mārtiņu Rītiņu un sapratu, ka mums ir spiritual connection. Ieejot pie cilvēka vannasistabā, saprotu, vai mums būs pa ceļam. Un ar Mārtiņu ir pa ceļam. Mums ir vienas un tās pašas firmas ozolkoka parkets un visas mēbeles, kas ir viņa mājās, man patīk. Es visiem stāstu, ka tad, kad man Ogrē būs sava māja, gribu, lai man būtu vistas, mazs ēzelītis un aitiņa. Kāpēc ne? Un visi, kas to dzird, saka, ka tas ir pilnīgs stulbums. Kam tev vistas, Agnese? Tas ir neizdevīgi. Un es kā idiote sāku kalkulēt, ka nudien uzturēt vistas nav lēti. Bet tad es aizbraucu pie Mārtiņa, un viņš tomēr pasaka, ka pašam savas vistas baigi labā lieta. Iedomājies, viņš vistām dod tomātus no kristāla trauka! Turklāt vistu mājā karājas lustra. Forši satikt cilvēku, kurš palīdz noturēties pie savām idejām.

Vārdam dzīvesstils tu savā dzīvē pievērs ­uzmanību?

Man šis vārds asociējas ar interjera un tiem žurnāliem, kas raksta, kā dzīvo sabiedrības krējums. Nu, kāds dzīvesstils? Izbrauc ārpus Rīgas, paskaties, kāds tur ir dzīvesstils.

Nesen jutubē noskatījos ļoti interesantu video par Skandināviju, par to, kas raksturo viņu dzīves vērtības. Mums ir Vēja māte, Meža māte un vēl visādas mātes. Un tad vēl ir Gausu māte. Tu tādu zini? Nē? Nu re, viņa nav baigi populārā. Viņa atbild par sajūtu, ka tev ne par maz, ne par daudz. Proti, viņa rūpējas par foršo sajūtu, ka tev ir pietiekami. Es šādu sajūtu novēlu gan sev, gan visiem pārējiem, kas šo lasīs.

Teksts:  Ralfs Dravnieks

Foto: NO PUBLICITĀTES MATERIĀLIEM

Komentāri

  1. kohustuslik.

    Es aizrāvos ar domām un darbiem par savu mājvietu un nopirku Ogrē pussalu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Vīriešu basketbola valstsvienība: uz Ķīnu soli pa solim

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk