Dalīties „Lāča alā“

Lāča alā

–    Tu esi vieglatlēts. Saki, kā nonāci basketbola apritē?

–    Basketbolā esmu kopš 2008. gada.  Togad Nenads Trajkovičs vadīja izlasi, bet mani par izlases fiziskās sagatavotības treneri pieaicināja Edgars Buļs. Gadu iepriekš mani aicināja pie trenera Kārļa Muižnieka par fiziskās sagatavotības treneri, bet tobrīd vēl nejutos amatam atbilstīgs, tāpēc atteicu. Pagāja vēl viens gads, un biju gatavs pārmaiņām.

No 2006. gada strādāju FK “Skonto”, kur arī guvu neatsveramu pieredzi, kas man deva pārliecību – ir jāiet tālāk. Iesākumā strādāju tikai ar vīriešu izlasi, bet kopš 2009. gada esmu arī sieviešu izlases fiziskās sagatavotības treneris.

–    Kādi ir tavi kā fiziskās sagatavotības trenera pienākumi?

–    Ar Aināru Bagatski izveidojām modeli, pēc kāda strādāsim, un pie šīs shēmas mēs turamies jau piekto gadu. Pirmajā gadā vingrinājumu dozējums bija vismazākais, turpretī šogad mēs izdarījām visvairāk, jo puiši, pateicoties piecu gadu krātajai pieredzei, bija gatavi slodzei. No viņiem jutu gan attieksmi, gan vēlēšanos strādāt.

–    Pieminēji plānu. Lūdzu, pastāsti par to sīkāk!

–    Treniņš sastāv no rīta un vakara daļas. Rīta treniņos mēs nodarbojamies ar fizisko sagatavotību: iesildīšanās, tad pārejam uz skriešanu – kondīcijas treniņu. Treniņu programmas kurss pirms Eiropas čempionāta ir sešas nedēļas. Pirmajā nedēļā kondīcijas treniņš ir divu minūšu darbs, divu minūšu pauze. Strādājam pie pulsa 165–175 sitieni minūtē. Pēc kopīgā rīta treniņa dalāmies divās daļās. Viena daļa iet pie Bagatska un pārējiem asistentiem, otra paliek pie manis.  Pirmie strādā pie tehnikas, savukārt mēs strādājam svaru zālē pie spēka vingrinājumiem, izmantojot apļu treniņa metodi, proti, ir desmit stacijas, katrā trīsdesmit sekundes strādājam, trīsdesmit atpūšamies. Un tā divi apļi.

Vakarā ir individuālais basketbola treniņš ar tehnikas un taktikas niansēm.

Otrdienās ir kondīcijas treniņi ar apstāšanos, pauzēm. Vairāk strādājam pie kustībām – footwork, clouse out, aizsardzības kustībām, skriešanām. Pēc tam mēs paliekam basketbola zālē, lai strādātu pie tehniskā izpildījuma, beigās trenējam vēderpresi, muguru, rokas aptuveni 20–25 minūtes.

Trešdienu dēvējam par kardiodienu jeb gribasspēka pārbaudījuma dienu. Tas ir tests – skrējiens 3200 metru garumā. Esam izstrādājuši laikus, kuros jāiekļaujas. Šis treniņš paredzēts gribas spara, neatlaidības stiprināšanai. Kādam tas dos pārliecību arī laukumā pielikt solīti. Ja izpildi šo testu, tad nākamajā reizē skrien uz pusi mazāk.

Ceturtdienās pievēršamies vairāk basketbolam un dodam atslodzi no fiziskās slodzes. Bet piektdien strādājam spēka stacijās un vakarā atkal basketbols, kur slīpējam metienus un taktiku. Šogad pie fiziskās sagatavotības strādājām ar šādu intervālu: pirmajā nedēļā divu minūšu darbs, otrajā trīs, bet trešajā četras minūtes. Ceturtajā nedēļā pievērsāmies stiepšanās vingrinājumiem, kustību un ātruma treniņiem, svaru zālei.

–    Un kā viņi velk?

–    Nu… velk. Tāpēc varbūt arī Gruzijā bija kritums. Tobrīd viņi trenējās jau ceturto nedēļu, iespējams, pie vainas bija psiholoģiskais nogurums.

–    Vai tu arī kliedz uz viņiem? Tā, man šķiet, ir daļa no trenera aroda – kliegšana uz saviem audzēkņiem.

–    Uz džekiem šad tad kliedzu.

–    Pret sportistiem ir jāattiecas kā pret zaldātiem?

–    Tik traki nav. Varbūt pirmajos divos gados saprasties bija grūtāk, jo viņi nemācēja un nesaprata, ko tas Lācis mēģina iestāstīt. Šobrīd grūtāk ir tikai ar jaunpienācējiem, jo viņiem trūkst bāzes. Bet strādāt, piemēram, ar Blūmu, Bertānu vai Strēlnieku ir bauda. Viņi zina, ko darīt. Viņu izpildījums ir ja ne perfekts, tad tuvu tam. Dažkārt es vienkārši apsēžos, skatos un baudu.

–    Pirms tam teici – nospēlējām. Tātad tu jūti sevi kā daļu komandas?

–    Jā. Šis taču nav mans pirmais gads kopā ar izlasi. Lai gan neesmu basketbola speciālists, Ainārs vienmēr manu viedokli ir uzklausījis un ņēmis to vērā. Un par to esmu viņam pateicīgs.

–    Kas ir mūsu izlases dūzis?

–    Uzskatu, ka spēlētāji, kuri ar mums ir bijuši visus šos piecus gadus, ir izveidojušies par ļoti spēcīgām personībām. Un tas ir mūsu lielākais dūzis.

–    Tīri objektīvi – kā tu vērtē izlases gatavību čempionātam?

–    Mēs esam gatavi par visiem simts procentiem. Šobrīd izlasei vēl drusku jāpiestrādā pie saspēles un jāatpūšas pirms došanās laukumā.

–    Labi. Kādas ir tavas prognozes?

–    Nevajag prognozēt. Vienkārši ir jāiet un jādara savs darbs.

–    Gan tevi, gan komandu gaida smags un intensīvs darbs.

–    Jā, tāpēc mēs dzīvojam vienā viesnīcā. Tas nekas, ka čempionāts notiek Latvijā. No ceturtdienas mēs dzīvosim kopā kā vienota komanda. Tas tiek darīts, lai spēlētājus pasargātu no apkārtējo iespaidiem. Mēs domāsim par vienu mērķi – kā tikt ārā no grupas. Tev ir jādzīvo savā alā, un tas, es uzskatu, ir pareizi.

Teksts: Ralfs Dravnieks, Foto: No Viktora Lāča personīgā arhīva

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Eurobasket 2015 – iespēja, kas jāizmanto

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk