Dalīties „Lielais pārgājiens korsikāņu stilā: finišs – 9. un 10. diena“

Lielais pārgājiens korsikāņu stilā: finišs – 9. un 10. diena

Desmit dienas, piecpadsmit posmi. 

 

“Lielais Pārgājiens” korsikāņu stilā jeb GR20 trekings Korsikas kalnos.

Piedāvājam jums Kristīnes Liepiņas rakstītos fragmentus no dienasgrāmatas par GR20 trekingu Korsikas kalnos. 

Šodien lasi parpārgājiena pēdējām divām dienām.

Teksts: Kristīne Liepiņa

Foto: Kristaps un Kristīne Liepiņi (Kalnu Grupa)

 

Naktī spēcīgi līst, šo sajūtu pastiprina tas, ka mūsu telts ir zem liela koka lapotnes. No rīta telts noklāta ar no koka nobirušajām lapām. Sajūta rudenīga, jo visapkārt viss pelēks, migla  un apmācies.

Sapakojam slapjo telti un dodamies augšup uz kārtējo pāreju. Vakar sarunājām, ka uzkāpsim Korsikas dienvidu daļas (Corsa Sud) augstākajā virsotnē Mount Incudine (2134 m), kura atrodas netālu no pārejas, kuru mums jāšķērso. Pūš nepatīkams vējš, visapkārt veļas mākoņu vāli, debesis zemu, ik pa laikam vējš papūš kādu augsti zilo debesu maliņu vaļā. Uzkāpjam līdz pārejai, bet es, šķiet, vairs nespēju izturēt to iekšējo noguruma spriedzi sevī un spēku izsīkumu, un atsakos 20 minūtes kāpt līdz virsotnei, jo neredzu sevī iekšēju motivāciju iet uz kārtējo virsotni pelēkā mākonī, atzīmēties, ka esmu bijusi virsotnē, bet neko neesmu no tās redzējusi, tikai pelēkus klinšu akmeņus. Kristaps ļoti grib kāpt augšup, atļauju viņam to darīt vienam, bet viņš nevēlas, apvainojas un ir sadrūmis vēl pāris stundas pat vēl pēc tam…

 

Nokāpjam līdz būdai Asinao. Šeit sākas GR20 trekinga četrpadsmitais posms. Lejā no kalna, pāri upei un atkal augšā. Ejam klusēdami vairākas stundas. Arī taka šeit vienmuļa, neizteiksmīga. Ap 14:30 piestājam pie neliela strauta mežā, lai izfiltrētu ūdeni, paēstu un izžāvētu telti. Tālāk seko skatu ziņā ļoti atšķirīgs posms – kāpjam aizvien augstāk, šeit mežā atkal dominē milzīgās priedes, granīta klintis dīvaini veidotas, ar milzīgiem caurumiem un nišām. Diemžēl, atkal savelkas mākoņi. Sāk līt. Uzvelkam lietus jakas. Pirms braukšanas uz Korsiku apsvērām, – ņemt plānās membrānauduma lietus jakas vai tomēr nopietnākas, ar Gore-Tex, kuras tomēr arī galu galā paņēmām. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu izvēle bijusi pareiza. Lietus pieņemas spēkā. Cenšos domāt labas domas un būt pozitīva. Pa taku izejam uz asfaltēta ceļa. Bavella pāreja. Šis ir visa veida tūristu iecienīts rajons – Bavella smailes (franču Aiguilles de Bavella vai korsikāņu I Forchi di Bavedda) un šeit ir neliels “ciemats” ar viesnīcām, restorāniem un bāriem. Vienā tādā “iesprūkam” un patveramies no balta lietus gāziena. Sēžot siltumā dzeram kafiju un apēdam katrs pa vienai tarteletei (garšīgākā tartelete kādu esmu ēdusi – ar meža ogām, biezu krēmu un vēl putukrējumu pa virsu). Diemžēl, cerības, ka spēcīgais lietus mitēsies, nepiepildās. Ārā joprojām gāž kā ar spaiņiem. Nolemjam paieties līdz pirmajai viesnīcai. Tur mums par 45.- Eiro (no cilvēka, bez brokastīm) piedāvā vietu… mazā sešvietīgā istabā pagrabstāvā! Nu, nē, paldies. Nolemjam iet tālāk, jo līdz nākamajai trekinga kalnu mājai ir nepilnu divu stundu gājiens. Izejam atkal uz ielas, sameklējam takas turpinājuma norādi. Līst. Ejam. Mežs. Taka. Kalns. Pāreja. Šis arī ir viens no skaistākajiem trekinga posmiem, ar skaistiem klinšu sienu veidojumiem kā no Avatara vai Gredzenu pavēlnieka. Ja tikai vēl nelītu lietus… Man nav nevienas sausas vīlītes, visas drēbes ir slapjas un žļurkst. Bet mēs ejam. Man ir sajūta, ka kāds mani soda par izdarīto (vai neizdarīto), ir skumji. Uz takas redzam atkal uguns salamandru. Tad otru, trešo, ceturto kopā ar piekto, sesto… Kopā esam šajā posmā redzējuši jau 17 salamandras! Izrādās, lietus laikam arī ir sava burvība. Pēc pusotras stundas esam pie Paliri kalnu mājas. Paveram durvis – pārsteigums! – nelielajā telpā kuras uguns kamīnā, te jau iemitinājuies kāds franču ceļotāju pāris, kuri arī žāvē savas drēbes un sēžot sprakšķošo liesmu tuvumā spēlē kārtis. Arī viņi iet GR20 no ziemeļiem uz dienvidiem, arī šodien pamatīgi salijuši, trekingā esot jau piecpadsmito dienu. Ārā joprojām bez pārtraukuma līst. Izkaram drēbes, sēžu pie uguns un žāvējos. Man joprojām salst. Kristaps iziet ārā uz strautu pēc ūdens vakariņām un pie viena arī nomazgāties (brrrr!), – es nespēju tā kā viņš, es neesmu “vecis”. Šobrīd jūtos neiederīga šajās “ekstrēmajās izklaidēs”. Pesimisma melnais vilnis. Šķiet, nekad nespēšu nest tik smagas somas un kāpt kā viņš, nespēšu būt tik spēcīga, izturīga un drosmīga.

 

07.10.2016. Desmitā diena, piecpadsmitais, pēdējais GR20 posms!

 

Naktī turpina līt un ir pamatīga vētra ar spēcīgām vēja brāzmām, bet es ielīdusi guļammaisā guļu labi. Virs kamīna žūst mūsu mitrās mantas, blaktis, paldies dievam, izskatās, ka šajā būdā nav. Agri no rīta lietus ir mitējies, un lai arī debesīs vēl daudz mākoņu, saullēktā saules stari izlaužās pāri pamalei un košās krāsās izrotā sarkanīgās klinšu smailes un zaļo priežu mežu. Tāds skaistums!

Paēdam brokastis un dodamies lejup uz Concu. Ah… šis ceļš, liekās, nebeigsies. Piecas stundas augšā, lejā, un atkal augšā, lejā. Kļūstu īdzīga. Šodien pretī mums neviens nenāk, neviena cilvēka nekur. Vismaz skaisti skati visapkārt. Steigas nav. Pa ceļam nelielā atpūtas brīdī pakāpelējam pa klintīm, kuras šajā vietā īpaši savdabīgas un interesantas. Jāsaka, ka šis posms jau atkal būtu skaistuma ziņā novērtējams ar trijām zvaigznītēm un būtu vērts šeit jau drīzumā atgriezties, ne vairs pārgājienam, bet ar mērķi kāpt pa klintīm! Visas iespējas – šeit ir gan mazi un skaisti, gan gari un nopietni kāpieni. Taka šeit līkumo starp milzīgām, kupolveidīgām klinšu pierēm.

Nākošajā atpūtā nomazgājamies nelielas upītes vēsi veldzējošajā straumē. Dažus simtus metrus zemāk taka šķērso šo pašu upīti un uz tās iespaidīgs ūdenskritums. Ap pusdienas laiku esam Concā, šeit arī beidzas mūsu aptuveni divus simtus kilometru garais pārgājiens.

Pašā Concā viss ciet, arī šeit sezona beigusies, – šai pilsētiņai raksturīga sezonāla dzīve, visvairāk cilvēku vasarā, kad šeit ierodās simtiem cilvēku ik dienas, kāds uzsāk GR20 taku, kāds beidz savu “lielo pārgājienu”. Lielā, tukšā viesu mājā, kas pēc uzraksta spriežot, ir “oficiālā būda”, mums var iedot tikai kafiju un WiFi paroli. No Concas ar stopiem aizbraucam uz Porto Vecchio – skaistu Korsikas piekrastes ostas pilsētu ar senu vēsturi. Sākam meklēt viesnīcu, kurā apmesties un jautrība var sākties. Viesnīcas šeit nelapbrāt uzņem trekingotājus, kuri gājuši GR20, jo viņi baidoties no… blaktīm! Mūsu apgalvojums, ka pārsvarā esam gulējuši tikai teltī viņus nepārliecina. Vienojamies, ka varam palikt viesnīcas istabā, bet somas līdzi nevaram ņemt. Lai paņemtu zobubirstes un pirmās nepieciešamības lietas mūs ieved garāžā, lūdz noģērbties līdz “apenītēm”, visas drēbes samest veļasmašīnā, pārējo ekipējumu somā un somas atsevišķā telpā. Un mums jau nav dižu iebildumu – gan paši tiekam karstā dušā, gan izmazgātas visas pārgājiena drēbes.

 

Vakars paiet izstaigājot Porto Vecchio vecpilsētu. Protams, visvairāk mūs interesē pārtikas veikaliņi… 🙂 Starpcitu, Korsikas dienvidu piekrastes bulanžēriju apmeklēšana ir lielisks veids kā atgūt spēkus pēc trekinga.

 

 

Noslēgumā vēl daži secinājumi un ieteikumi par GR20 tēmu (gan jau interesenti iziet šo “pastaigu” būs vēl un vēl). Pirmkārt, katram, kurš vēlas doties šajā pārgājienā ir jāmēģina aprēķināt savas spējas pirms (!) vēl jūs esat šajā trekingā, plānojot avio biļešu iegādi! Uz takas vairāki satiktie ceļotāji apliecināja, kuri izlasot citu ieteikumus, ka takas divus posmus var apvienot un iziet vienā dienā, nereti ieberžas un nopērk avio biļetes ātrāk, nekā viņi reāli var paspēt iziet pilnu GR20 trekingu. Esiet kritiski savu spēju novērtēšanā! Otrkārt, jāsaprot, vai šo trekingu vēlaties iet “fitnesa nolūkā” vai “lēnai baudai”, attiecīgi izvēloties sezonu, līdzi nesamo mantu pielietojumu un apjomu, kā arī trenniņu veidu pirms šī pasākuma. Atgādināšu, ka veicot Korsikas GR20 sanāk nostaigāt augšā/lejā vairāk kā 13 000 augstuma metrus (kāds pusotrs Everests, ne?) ap 200 kilometru garā distancē… Tad nu tam arī gatavojieties trenniņos. Ļoti ieteicams arī pirms tam pakāpt pa klintīm, ja to neesat darījuši – kā jau šeit vairākkārt uzsvērts, šādas iemaņas šajā pārgājienā ļoti noder. Treškārt – apavi, apģērbs un ekipējums – tas viss kopumā un katra lieta atsevišķi var izrādīties kritiski nozīmīgs faktors, no kā būs atkarīgs – iziesiet visu GR20 un atgriezīsieties no Korsikas ar “uzvarētāja smaidu” sejā, vai nāksies atkāpties ar vilšanās rūgtumu un “varbūt nākošreiz” mierinājuma sajūtu.

 

Un vēl – arī Korsikas dienvidu daļā, gar pašu piekrasti, ir skaistas takas, un ja jums šķiet, ka ar visu līdz šim piedzīvoto ir “par īsu” vai palikusi kāda lieka un “neaizpildīta” diena – ir iespēja “lielo pārgājienu” vēl mazliet paturpināt, kā to darījām mēs pirms atgriešanās “pilsētas ikdienā”.

 

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

POPULĀRĀKĀS TRENIŅU PROGRAMMAS 2016. GADĀ

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk