Dalīties „NIKLĀVS VĒTRA: Dēlis ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa“

NIKLĀVS VĒTRA: Dēlis ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa

Ziema vai vasara – skeitbordists Niklāvs Vētra uz skrituļdēļa kāpj teju katru dienu. Skeitbords viņam nav tikai sports, tas ir arī dzīvesveids. Bet tik un tā viņš neatmet sapni par piedalīšanos Olimpiskajās spēlēs.

Vai esi kādreiz aizdomājies, kā būtu izvērtusies tava dzīve, ja nebūtu izdomāts skrituļdēlis?

Variantu būtu daudz! Pirms sāku skeitot, nodarbojos ar kalnu slēpošanu, basketbolu un futbolu. Kad sāku skeitot, joprojām spēlēju basketbolu. Tad gan sāku apjaust, ka arvien biežāk vēlos izlaist treniņus, lai tikai būtu vairāk laika skeitošanai. Ja nebūtu dēlis, visticamāk, būtu palicis pie basketbola. Protams, esmu priecīgs, ka dēlis ir izgudrots! (Smejas.)

Cik dienas gadā tu pavadi uz dēļa?

Katru dienu gan nesanāk. Ziema nav tik liels šķērslis, kā realitāte un dzīve. Bet katru otro dienu uz šāda vai tāda dēļa sanāk uzkāpt. Nu jau ar skeitbordu nodarbojos diezgan profesionāli, bet tas nekad nav bijis mans mērķis. Tas drīzāk ir dzīvesstils.  Līdz ar to būt uz dēļa man ir tas pats, kas citiem aiziet ar draugiem uz kafejnīcu, randiņu vai kino. Es izvēlos randiņu ar dēli. Dēlis man ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Arī sacensībās valda ļoti draudzīga atmosfēra.

Gluži kā Olimpiskajās spēlēs snovbordā, kur sportisti priecājas, ja konkurentam izdodas lielisks triks!

To var ļoti labi redzēt! Šajos sporta veidos kultūra ir spēcīgāka un pavisam citādāka nekā, piemēram, vieglatlētikā. Olimpiskajās spēlēs 2020. gadā ir iekļauts arī skeitborts. Domāju, ka tur, ja kāds salauzīs savu dēli, nepazīstams konkurents labprāt uzreiz aizdos savu, lai tikai tu turpini skeitot. Skeitbordā ir draudzīgs un sirsnīgs sāncensīgums, kur visi viens otru atbalsta. Tāpēc arī priecājos, ka vairs neesmu basketbolā, jo tur kultūra ir ļoti atšķirīga.

Tu esi aizdomājies par Olimpiskajām spēlēm?

Esmu! Bet šobrīd vēl nav skaidrs,  kas jādara, lai tur nokļūtu. Izskatās, ka būs dažas sacensības, kur būs jāizpilda kvalifikācijas normas. Tā kā tas būs pirmais gads, kad skeitbords iekļauts Olimpiskajās spēlēs, domāju, ka tur nokļūt būs ļoti sarežģīti. Protams, ja būs iespēja, mēģināšu aizbraukt vismaz uz kādām no sacensībām. Kas to lai zina, varbūt tāda iespēja ir vienreiz mūžā!

Vai, tavuprāt, Latvijā ir pietiekami daudz skeitparku?

To ir diezgan daudz. Protams, vienmēr jau var būt vēl vairāk! Es pārstāvu ielu kultūru, tāpēc mani vairāk uztrauc tas, ka jaunie skeiteri vairāk skeito skeitparkos, nevis uz ielas, kur skeitbords ir sācies. Šobrīd ir oficiāli apstiprināts, ka pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas drīkst skeitot. Par to jāpateicas Madaram Apsem. Man gribētos, lai cilvēki kļūst atvērtāki pret šo sporta veidu. Vēlētos, lai arī arhitekti domā plašāk. Nav obligāti jāceļ būve, bet var arī ierīkot vietu, kur cilvēki var pasēdēt, palasīt grāmatu un nodarboties arī ar kādu ielas sporta veidu. Tas attīstītu pilsētas kultūru un savstarpējo toleranci Arī šogad tiks atklāti jauni skeitparki, un tas ir patīkami. Kad es sāku nodarboties ar skeitbordu, varēju par ko tādu tikai sapņot. Arī leģendārie Latvijas skeiteri saka: “Ja šādi laukumi būtu bijuši tad, kad bijām 10 gadus veci, nevaram pat iedomāties, ko tik mēs te nevarētu izdarīt!”

Jau pieminēji bibliotēkas priekšpusi.. Kur vēl ir vietas, kur skeiteri labprāt pulcējas? Kur vēl tas ir atļauts?

Lielākoties tas nekur nav atļauts.  Mums ir viens underground spots. Esam  iekārtojuši vietu, kur skeitot. Tur var iekļūt ar ielūgumiem un par šo vietu publiski nerunā. Šobrīd arī pie bibliotēkas ejam retāk. Kā jau teicu iepriekš, skeitparku dēļ, ielu kultūra ir mazliet noplakusi. Līdz ar to nav tā, ka mēs kaut kur pulcējamies. Bet viena no tādām vietām ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs – skeiteri tur satiekas un dodas tālāk. Nosakām galamērķi un krustām šķērsām dodamies cauri pilsētai.

Kuras pasaules pilsētas, tavuprāt, skeitošanai ir vispiemērotākās?

Viennozīmīgi pirmajā vietā ierindojama skeitborda meka Barselona. Tur arhitektūra šādiem sporta veidiem ir ļoti piemērota, arī cilvēki ir atvērti. Uz Barselonu dodas visas pasaules top skeiteri. Arī Berlīne ar savu brīvību ir ļoti piemērota skeitborda kultūrai. Tepat kaimiņos Viļņā arī ir interesanti.

Tev kādreiz dzīvē ir nācies ar dēli bēgt no policijas vai apsardzes?

Bērnībā vairākkārt esam bēguši. Taču, ja man tagad kāds sāk aizrādīt, ka sauks policiju, es reaģēju citādāk. Tomēr arvien vairāk cilvēku sāk saprast, ka skeiteri nav tie, kas bojā un izārda apkārtnes. Neatceros, kad pēdējoreiz būtu bijušas problēmas ar apsargiem vai policiju. Paši jau arī saprotam mēru. Nereti gadās tā, ka apsargs saka, lai pamēģinām vēl trīs reizes, ja triks sanāks – sanāks, ja ne, tad dodamies prom. Cilvēkiem drīzāk ir ieinteresēti tajā, ko darām.

Skeitbordisti izceļas arī ar īpašu ģērbšanās stilu!

Kā jau jebkurā kultūrā,  ar apģērbu tu kaut ko pierādi, izrādi savu stilu. Katram skeiterim arī skeitošanas stils ir atšķirīgs, un apģērbs to papildina.  Ja vēlies būt potenciālo sponsoru ievērots, ir gan labi jāskeito, gan arī kameras priekšā jāizskatās labi.Tev ir jāliek par sevi runāt! 

Noteikti svarīgi ir arī apavi.

Tā ir! Gada laikā aiziet padsmit pāru! Kādam vēl vairāk. Tāpēc skeiteris vienmēr meklē sev ērtākos apavus, skatās zoļu biezumu, lai tās būtu piemērotākas braukšanas stilam. Jāsaka, ka esam diezgan lielas cacas, jo millimetru biezāka vai plānāka zole, vai audums bieži vien izmaina sajūtu, kā jūties uz dēļa. Tas savukārt ietekmē, vai  triks izdodas ar trim mēģinājumiem, vai tu to taisi četras stundas no vietas, bet tik un tā neizpildi.

Kuri ir tavi perfektie apavi?

Mani perfektie apavi ir Vans. Vismaz sežus gadus neesmu braucis ar kāda cita ražotāja apaviem, mainu tikai modeļus. Zinu, ka klasiskajiem modeļiem vienmēr varu uzticēties.

Tu ar atrastajiem perfektajiem apaviem brauc līdz pēdējam, kamēr tie izjūk laukā? Līdzīgi kā Artūrs Irbe ilgus gadus spēlēja ar vieniem un tiem pašiem kājsargiem, jo tie viņam bija visērtākie?

Skeiteri ir ļoti dažādi. Zinu cilvēkus, kuriem patīk pilnīgi jauni apavi. Viņi paskeito ar tiem piecas reizes un tad maina. Es gan skeitoju līdz pēdējam, jo man ir žēl izmest labus apavus. Ja manā īpašumā nonāk jauni apavi, vecos drīzāk atdodu kādam, kuram tie var noderēt. Bet, jā, man patīk ievalkāti apavi, līdzīgi kā Irbem, kurš zināja, kāda būs sajūta laukumā ar vecajiem kājsargiem.

Bet tik un tā nomaini vismaz desmit pārus gadā?

Jā, vismaz desmit! Tāpēc svarīgi ir apaviem nepieķerties. Tu tos svaigus un skaistus izvelc no kastes, bet jāsaprot, ka pēc ilgstošas skeitošanas tie vairs tā neizskatīsies. Un tieši tas pats ar dēļiem! Tu vari nobraukt ar vienu dēli divus mēnešus, bet vari nobraukt arī tikai četras dienas un nomainīt veselus trīs dēļus.

Ja kāds skeiteris vai cilvēks, kurš nolēmis nodarboties ar šo sporta veidu, vēlas uzdot kādu jautājumu, kur viņš tevi var satikt?

Esmu arī skeita pasākumos, bet visērtāk  satikt mani ir sociālajos tīklos. Uz ziņām atbildu visiem. Īpaši prieks, ja kaut ko vaicā jaunie skeiteri. Tad jūtos atbildīgs par to, lai jaunā skeitborda paaudze aug pareizi un īstā skeitborda kultūrā. Kad tu uzķer īsto skeitborda klikšķi, tu vairs no tā nevari atkāpties, tāpēc arī tas nav sports, bet dzīvesveids.

Intervija: ARTIS KAMALS

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Supervarone

Sindija Bukša ir Gada vieglatlēte 2018. Un tā nav likumsakarība, bet gan pelnīta atzinība, jo aizvadītajā gada Rīgas kausos laboja…

Nākamais raksts:

Pasaules apceļošanā bez motora un bez burām sekmīgi paveikts nākamais posms. Ar tandēma divriteni šķērsota Dienvidamerika.

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk