Dalīties „Ozolu ģimene – vienpadsmit sirdspuksti vienā skrējienā“

Ozolu ģimene – vienpadsmit sirdspuksti vienā skrējienā

Skrējēji  ļoti labi pazīst īpašo sajūtu, kas pārņem, kad kopā ar vairākiem tūkstošiem šķērso starta līniju. Tas ir mežonīgs, nesaredzams spēks, kas dzen uz priekšu, palīdz noticēt sev un paveikt vairāk. Līdzīga sajūta rodas, satiekot Ozolu ģimeni – vienotība, komandas gars un enerģija, kas plūst pāri malām – šis starojums ir viņu vizītkarte un ir ārkārtīgi lipīgs. Kamēr apkārt priecīgā kņadā jaunos sporta apavus 22.jūlija startam Jelgavā piemēra Ozolu ģimenes deviņas atvases, vecāki, Baiba un Māris, dalās pieredzē par kopīgu sportošanu un to, kā skriešana kļuvusi par viņu ģimenes tradīciju.

Šogad jūs visi desmit piedalieties skriešanas seriālā, bet, pastāstiet, kā aizsākās jūsu pašu aizrautība ar sportu?

Baiba: Man šī aizrautība ir jau no bērnības. Sportiskas aktivitātes gluži vienkārši bija mana ikdiena. Apbrīnoju savu mērķtiecību, ka vakarā pēc lauku darbiem, vēl spēju saņemties uzvilkt kediņas un doties skrējienā pa meža takām.Vēl man vienmēr paticis braukt ar velosipēdu.

Māris:  Es tā nopietni ar sportu aizrāvies nekad neesmu. Vidusskolas, tehnikuma laikos bija pieejams baseins, svaru zāle un tad arī devos trenēties. Taču ne augstu sasniegumu līmenī, vairāk savam priekam. Tad bija pārtraukums, bet tagad sportiskais gars ir atgriezies un esmu iemīlējis skriešanu.

Un kā iemīlēt sportu esat iemācījuši bērniem?

Māris: Man šķiet, ka ir tieši pretēji – nevis mēs sportu ieaudzinam bērnos, bet viņi mūsos. Viņi pavelk līdzi. Visi bērni apmeklē sporta nodarbības. Tāpat ārpus skolas brīvajā laikā mēdz uzspēlēt futbolu un aicina arī mani. Nekas jau cits neatliek, kā celties un izvilkt sevi ārā pa durvīm. Tad ir liels gandarījums, kad Matīss skatās uz mani un saka: “Ar tevi jau tā labāk kļuvis.”

Baiba: Man jau liekas, ka tie ir gēni (smejas). Atceros, ka Matīsam bija kādi 4 gadi, mēs dzīvojām ļoti tuvu stadionam. Devāmies it kā uz spēļu laukumu, bet Matīss atnāca uz stadionu, novilka kurpes un skrēja apļus. Kad vaicāju, ko viņš dara, saņēmu atbildi: “Mamm, es trenējos, man ir jāskrien.” Tad man vairs nebija ko teikt – sapratu, ka sports viņam jau ir iekšā dzīslās.

Mēdz sacīt, ka no vecākiem pārmantojam hobijus, aizraušanās, skatījumu uz pasauli..Kāpēc, jūsuprāt, vecākiem svarīgi jau no mazotnes bērnus pieradināt pie aktīva dzīvesveida?

Baiba: Tas norūda raksturu. Tieši caur sportu var iemācīties saņemties citām dzīves lietām, kuras varbūt īsti negribas darīt. Tad, kad saņemies un izdari, ir gandarījums. Līdzīgi bija ar koptreniņiem Jelgavā – sākumā nebija pārliecības, vai varēšu. Bet ar katru reizi, pārvarot sevi, tu kļūsti ne vien fiziski spēcīgāks, bet arī raksturā rūdītāks. Tas savukārt palīdz ikdienā – esi drošāks un vairāk uzdrīksties ko jaunu.

Māris: Sportošana dod tādu labu nogurumu vakarā, kad ar bērniem nav jācīnās – viņi vienkārši aiziet gulēt. Vēl arī tas, ka viņi ir  savāktāki un mazāk čīkst. Tas iemāca arī mērķtiecību. Tāpat, kā tas ir skriešanas sacensībās – tev ir nosprausts mērķis sasniegt finišu, tu saņemies un paveic to.

Un kurš jūsu ģimenē ir labākais un ātrākais skrējējs?

Baiba: Grūti pateikt, bet man šķiet, ka ļoti progresē Kārlis.

Māris: Jā, šobrīd Kārlis ir visātrakais. Savā vecuma grupā viņš ir pirmajā divdesmitniekā. Lai gan lielākais progress ir Rūtai  – viņa no rāpošanas distances ir pārgājusi uz skriešanu (smejas).

Bet kuram vismazāk patīk skriet?

Baiba: Gustavam! Bet kad Daugavpilī viņš ieguva trešo vietu – viņam bija tāds stimuls censties nākamajā reizē. Viņš bija pārsteigts: “Ko,nopietni, es?!”

Māris: Varētu teikt, ka viņam no mums visiem ir vislielākā negribēšana skriet, bet vislabākie rezultāti.

Vai šī ir pirmā sezona, kad visi desmit startējat skriešanas seriālā Bigbank Skrien Latvija?

Baiba: Mēs esam skrējuši arī iepriekš, taču ne pilnā sastāvā. To aizsāka Matīss, viņš skrēja pat ar lauztu roku. Tas bija pirms 4 gadiem Jelgavā. Pēc tam nākošajā gadā Kārlis pateica, ka viņš viennozīmīgi skries 5 kilometrus. Tad viņam bija tikai 8 gadi. Sapratām, ka jāskrien viņam gar maliņu līdzi, lai varam būt klāt, ja nu kas. Tā arī mūsos radās spēcīga motivācija censties, trenēties. Kārlis mūs visus iekurbulēja iekšā tajā visā – tieši viņa dēļ mēs visi esam sākuši skriet.

Varbūt ir  kāds īpašs stāsts par to, kā kā izlēmāt, ka šogad startēsiet visi?

Baiba: Tas bija Ziemassvētkos, kad parasti visi pārrunājām savas nākošā gada apņemšanās. Un Marta teica : “Mamm, tēt, mēs taču varētu pamēģināt visi skriet kopā un piedalīties visos posmos – apbraukāt Latviju, paskriet. Mēs varbūt nebūsim pirmie, bet tas būs kopīgs piedzīvojums.”  Sākumā tas nešķita finansiāli paceļams. Bet tagad es saku Martai lielu paldies, ka viņa mūs iedrošināja šai idejai – jo, ja kaut ko ļoti vēlas, viss var notikt. Tāpat kā ar skriešanu – es gribu, es neapstājos, es aizskrienu.”

Māris: Piedalīšanās Bigbank Skrien Latvija posmos mums ir tās retās reizes, kad pilnīgi visi esam kopā. Tas ir tāds mūsu kopējs izbraukums, ar mērķi piedalīties, redzēt pilsētu, tāds foršs tusiņš. Kad braucam mājās, ir kolosāls gandarījums – atvieglojuma un prieka sajūta.

Kā jūsu ģimenē notiek gatavošanās skrējieniem – trenējaties visi kopā vai atsevišķi?

Māris: Lielākoties atsevišķi.Tagad vasarā bērniem futbola treniņi ir gan no rīta, gan vakarā – viņi jau noskrienās tur. Ernestam atsevišķi ir vieglatlētikas nodarbības. Es pats katru vakaru paskrienu vismaz 5 kilometrus. Dažreiz esmu domājis kādu no bērniem ņemt līdzi skriet, bet viņi pēc saviem treniņiem vairs īsti to nejaudā.

Baiba: Ziemas periodā, kad  Ernestam treniņi notika iekšā, to pusotru stundu kamēr viņš trenējās un mums viņš bija jāgaida, izmantojām to savas fiziskās formas uzlabošanai.

Jau nākošajā nedēļas nogalē tūkstošiem skrējēju dosies uz Jelgavas nakts pusmaratonu, startēsiet arī visi jūs.. Kā jums šķiet, kāpēc katram ir vērts braukt uz šo pilsētu un pievarēt kādu no distancēm?

Baiba: Vispirms jau tāpēc, ka šis ir vienīgais Bigbank Skrien Latvija posms, kurā varēs baudīt naksnīgu noskaņu un vienīgais posms, kur bērni varēs iztrakoties putu ballītē. Kā arī Jelgava pēdejos gados ir ļoti mainījusies, pilsēta attīstās burtiski pa stundām.

Māris: Ja kāds Jelgavā pēdejo reizi ir bijis deviņdesmito gadu sākumā vai vidū, tad noteikti ir jāieplāno 22. jūlijā atbraukt, jo šobrīd tā ir pilnīgi cita pilsēta. Kā arī vēlu vakarā, kad viss būs izgaismots – tas būs pavisam cits skats uz Jelgavas skaistākajām vietām.

Pieredzējuši sportisti allaž atklāj, ka savās mājās startēt ir vieglāk un patīkamāk. Vai esat izvirzījuši kādus mazos vai lielos mērķus, ko gribas paveikt skrienot savā pilsētā?

Baiba: Mēs jautājām Gustavam, vai viņš savā pilsētā gadījumā negribētu dabūt pirmo vietu (smejas).

Māris: Mans mērķis pašam sev ir katru reizi kaut vai mazliet uzlabot rezultātu – gribas redzēt, ka varu maķenīt ātrāk. Kaut vai par minūti vai divām.

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Reinis Nitišs startēs "Rallijs Latvija"

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk