Dalīties „Pasaules pilsonis“

Pasaules pilsonis

Renār, kas ir tie jautājumi, ko žurnālisti intervijās tev parasti neuzdod, bet uz kuriem tu gribētu sniegt atbildes?

Labs jautājums. Godīgi sakot, nekad neesmu aizdomājies par to, ko gribētu, lai man pajautā. (Domā.) Gribētu pārrunāt filozofiskākas tēmas. Ne tikai burtiski un frontāli par tetovējumiem, par to, kā es spēlēju basketbolu, un to, kā nokļuvu televīzijā. Kopš nonākšanas plašākas sabiedrības redzeslokā ir pagājuši seši gadi. Esmu nobriedis, kļuvis vīrišķīgāks. Kaut kādā ziņā arī nopietnāks – un tas mani biedē. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, žurnālisti man nejautā, kā esmu mainījies.

#KONKURSS Atbildi uz jautājumu “Kur Renārs Zeltiņš sevi redz vecumdienās?” un laimē Vans apavus. Savu atbildi raksti komentārā un 10.maijā izlozēsim vienu uzvarētāju. 

Rakstnieks Jānis Joņevs ir teicis, ka pieaugšana ir nodevība pret jaunību. 

Labākais vecums ir tas, kas ir tagad, lai kad tas būtu. Tāpēc es nevis pārdzīvoju, ka kļūstu vecāks, bet jūtos laimīgs un pateicīgs par to, ka jau trīsdesmit trīs gadus esmu nodzīvojis uz zemes. Es jūtos ļoti labi. Man patīk tās šķautnes, kas dzīvojot atveras. Man patīk tie nodalījumi, kuros iepazīstu gan sevi, gan pasauli.

Nesenā pagātnē esi bijis pārsteigts par sevi?

Diži pārsteigumi nav bijuši, bet es jūtu, ka slīpēju savus trūkumus. Kādreiz biju ļoti neakurāts pret dzīvi, pret sevi un lietām. Mans lielākais trūkums ir tāds, ka varu aizmirst pasi, atstāt maku un pazaudēt brilles. Mākslinieka gars un radošais okeāns joprojām viļņojas manā galvā, tāpēc piemirstu par lietām, par kurām attiecīgajā brīdī vajadzētu piedomāt. Bet mani pārsteidz tas, ka es mainos.

Tu jau zini, kā teica Rainis par mainīšanos, – ja es nemainīšos, būs grūti pastāvēt.

Turklāt arī pasaule mainās ļoti, ik dienu.

Vai cilvēks mainoties maina arī savus principus?

Ne gluži. Pēc būtības cilvēks nemainās, bet savas domas un viedokļus viņš var mainīt. Ar to es nedomāju liekuļošanu, tādējādi meklējot savu labumu. Vairāk domāju par pielāgošanos laikam. Ja cilvēks to nedara, viņš var beigt pastāvēt.

Šīs plūsmas vilnis virzās diezgan ātri. Vai tu pats spēsi turēties tam līdzi?

Agrāk uzskatīju, ka tikai mans viedoklis ir vienīgais un pareizais. Tagad spēju aizdomāties arī par citu idejām.

Kas tevi salauza?

Es kļuvu nobriedušāks un dzīvei pieeju pragmatiski. Mēs esam ļoti dažādi – katrs ar savu stāstu un savām domām. Manuprāt, esmu kļuvis par pasaules iedzīvotāju.

Atgriezīsimies pie mana pirmā jautājuma – ja tu tagad atmestu to, ka esi raidījumu vadītājs, sportists… Kas paliktu Renārs Zeltiņš?

Parasti par sevi tā nesaka, bet, noplēšot visas miziņas, paliktu vienkārši labs cilvēks.

Kādā pozīcijā tu redzi sevi, ceļojot pa pasauli?

Es esmu ļoti liels analizētājs un vērotājs. Arī šo īpašību sevī esmu atklājis pavisam nesen. Ja man prasītu, kas man visvairāk patīk vai iedvesmo ceļošanā, teiktu: tie ir cilvēki. Divas nedēļas Japānā ir pārāk īss laika sprīdis, lai izprastu vietējos. Es pat gribētu padzīvot kādā ģimenē, lai analizētu un saprastu viņus vairāk. Esot ceļojumā, jūtos kā režisors, kas skatās uz visām skudrām, domājot pie sevis, kur katra nesīs to vezumiņu.

Ko tu dari ar informāciju un iespaidiem, ko esi iepazinis ceļojuma laikā?

Zini to ainu filmās, kad pēc orgasma pāris guļ gultā un pīpē? Man ir līdzīgi. Es gan nepīpēju, bet domās improvizēju, smēķējot neredzamo cigareti un pārdomājot pieredzēto. Domājot par sastaptajiem raksturiem, saprotu, ka varu būt vēl laipnāks, godīgāks un kārtīgāks, būt vēl labāks katrā aspektā. Nesen atgriezos no Austrālijas un redzēju, ka austrālieši ir ļoti apmierināti. Nav nozīmes, vai viņš ir pārdevējs fish`n`chips, strādā apavu veikalā vai ir uzņēmuma direktors. Var redzēt, ka viņu jūra ir mierīga un rāma.

Kādas vēl pārdomas guvi Austrālijā?

Austrālija mani nepārsteidza tik daudz kā Japāna, taču, kad pēc trīsdesmit stundu lidojuma izkāpu no lidmašīnas, piedzīvoju sirreālu apziņas uzplaiksnījumu par to, ka esmu pavisam citā pasaules malā. Pēc diennakts, kad nonācu pie episkās pasaules ēkas – Sidnejas operas –, pirmo reizi mūžā nekustamais īpašums mani tā iedvesmoja. Bet tas, ko es paņēmu sev līdzi, ir čils. Viens no austrāliešu iemīļotākajiem teicieniem ir no worries. Piemēram, tu pasaki veikalā paldies, bet tev atbild – no worries. Esot tur, manā dvēselē ielīda mazs sērferis, lai gan es nesērfoju. Tomēr man sagribējās uzvilkt šortus, atlaist garus, blondus matus un mesties viļņos. Vēl man prātā palikušas Šeišelu salas – tā ir paradīze zemes virsū, viena no skaistākajām vietām, ko esmu redzējis. Vietējiem mēs teicām: jūs esat fantastiski laimīgi cilvēki, jo dzīvojat paradīzē. Bet viņiem šī vide vairs nešķiet nekas dižs, jo pie tās ir pieraduši. Tāpēc viņi atbildēja: mēs to zinām, bet mums ik pa laikam tomēr jābrauc pie jums uz haosu. (Smejas.)

Līdzsvaram jābūt.

Tieši tā. Bet austrāliešu lozungu no worries var izmantot arī šeit, it īpaši brīžos, kad saskatām problēmas tur, kur to nav. Uz lietām jāskatās mierīgāk, ar smaidu.

Jā, patiesībā tādu lietu, par kurām būtu diži jāuztraucas, nav daudz.

Veselība un labklājība. Tās ir galvenās. Bet mēs taču tik ļoti uztraucamies par ikdienišķām lietām – ja kaut kas nokrīt vai ja kaut ko nevar aiztaisīt. Patiesībā viss ir atkarīgs no tevis, no tavas attieksmes pret dzīvi. Atceros, kad filmējām pirmo pašreklāmu raidījumam Vakars ar Renāru Zeltiņu, video tapšanā bija iesaistīts mācītājs. Mēs filmējām baznīcā. Filmējot piecpadsmito reizi, mācītājs man jautāja: tev visu laiku ir tā? Un es atbildēju, ka jā, jo režisors ir prasīgs un komanda vēlas sasniegt maksimāli labu rezultātu. Uz ko mācītājs atbildēja: Renār, turies un atceries, ka galvenais dzīvē ir pacietība.

Tava iecienītākā filma ir Cīņas klubs. Noteikti atceries šo Tailera citātu: Tu neesi tavs bankas konts, tavs maka saturs vai auto, ar kuru brauc…” Kā tu varētu papildināt šo citātu?

(Domā.) Sarežģīts jautājums. Es tagad nespēšu uz to atbildēt. Bet, ja runājam par citātiem no filmas, tad jāteic, ka mans iemīļotākais citāts ir cits: „Tikai tad, kad tu esi pazaudējis pilnīgi visu, tu esi brīvs.” Tā nudien ir. Mēs esam piesaistīti lietām. Svarīgi, lai lietas kalpo tev, nevis tu kalpo lietām. Tu esi patiešām brīvs tad, kad tavs prāts ir brīvs. Esi tikai tu un tavas skaidrās domas.

Vēl jau arī šis: Mēs pērkam lietas, kuras mums nevajag, par naudu, kuras mums nav, lai atstātu iespaidu uz citiem cilvēkiem.” Pievērs uzmanību, tas ir 1999. gads!

Jā, turklāt šis citāts visvairāk ilustrē tieši mūsdienas. Šo brīdi.

Esi teicis, ka mūsdienu jaunatne ir citāda, bet viņu uzvedība nav tā labākā. Kā tu to domāji?

Svarīgi piebilst, ka to nevar attiecināt uz visiem. Manuprāt, mūsdienās jaunieši pārāk maz iesaistās fiziskajās aktivitātēs. Pirms dažiem gadiem braukāju pa Latvijas skolām un redzēju, ka tehnoloģijas ņem virsroku pār jauno cilvēku stāju. Viņi sēž pie planšetēm un telefoniem, nepaņemot no tiem labāko.

Par sociālajiem tīkliem nevar pateikt vienprātīgi – labi vai slikti. Kā tu uz tiem skaties?

Ne sociālie tīkli, ne viedtālrunis nav slikti. Es pat teiktu: lietojiet viedtālruņus! Paveras milzum daudz iespējas, tos lietojot, – jaunieši var veidot  start-up, viņi var lasīt vārdnīcas, piekļūt e-klasei, izmantojot YouTube, iemācīties spēlēt ģitāru. Tas ir lieliski. Bet nevar aizmirst par savu dzīvi, ģimeni un draugiem un dzīvo komunikāciju.

Pēdējais jautājums. Par tetovējumiem.

(Iesmejas.) Bet zini, kā ir ar šiem jautājumiem? Iedomājies, ir viena grāmata, ko izlasa simts cilvēku. Tajā brīdī tās ir simts dažādas grāmatas, jo katram cilvēkam ir sava interpretācija. Arī par tetovējumiem var pajautāt dažādi.

Kāds tu būsi septiņdesmit gadu vecumā ar saviem tetovējumiem?

Es būšu bad grandpa, kas ceļos pa pasauli. Sirdī šis grandpa būs jauns, pozitīvi huligānisks, jaunieši viņam dos roku, lai sasveicinātos, bet viņš roku atraus nost, āzējot viņus. (Smejas.) Viņš būs nedaudz psihodelisks, piedzīvojumiem atvērts večuks ar tetovējumiem. Vecumdienās es sevi redzu ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali. Un es gribētu būt dziļi iemīlējies, esot kopā ar savu ilggadējo sievu. Es gribētu, lai jaunieši, ar mani parunājuši, teiktu: „Tas ir nereāls opis!”

Zini, man šķiet, ka tā arī būs, jo tavs vārds un uzvārds neļaus tev novecot.

Ha, paldies tev! Tā ir viena no lietām, ar ko es lepojos un pasakos ciltskoku likteņiem.

Komentāri

  1. Ralfs

    Renārs Zeltiņš sevi vecumdienās sevi redz Itālijā vai Bali.

  2. Krista

    Renārs Zeltiņš vecumdienās sevi redz ārpus Latvijas- Itālijā vai Bali, kur viņš gribētu būt kopā ar savu sievu.

  3. Maiga

    Renārs Zeltiņš vecumdienās redz sevi ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali.

  4. Monta

    Renārs Zeltiņš vecumdienās redz sevi ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali.

  5. Ieva

    Itālijā vai Bali

  6. Rebeka

    Renārs vecumdienās gribētu ceļot apkārt pasaulei, bet ja jāsaka konkrēta vieta, tad Itālija vai Bali

  7. Liene

    Renārs Zeltiņš vecumdienās sevi redz ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali.

  8. Marks

    Vecumdienās es sevi redzu ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali

  9. Ingars

    Itālijā vai Bali.

  10. Anete

    Renārs Zeltiņš vecumdienās sevi redz Itālijā vai Bali!

  11. Rihards

    Renārs Zeltiņš vecumdienās sevi redz Itālijā vai Bali.

  12. Alise

    Vecumdienās viņš sevi redz ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali. Un gribētu būt dziļi iemīlējies, esot kopā ar savu ilggadējo sievu.

  13. Jānis K.

    Renārs Zeltiņš vecumdienās redz sevi ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali.

  14. Renārs Zeltiņš vecumdienās redz sevi ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali.

  15. Agnese Skunstina

    Itālijā vai Bali, ceļojot un mīlot

  16. Diāna

    sevi redz ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali. Gribētu būt dziļi iemīlējies, esot kopā ar savu ilggadējo sievu.

  17. Elvis

    Renārs sevi vecumdienās redz ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali. 🙂

  18. Velga

    Itālijā vai Bali

  19. Anna

    Renārs Zektiņš: “Vecumdienās es sevi redzu ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali.”

  20. Anna

    Renārs Zeltiņš: “Vecumdienās es sevi redzu ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali.”

  21. Edgars

    Renārs vecumdienās sevi redz ārpus Latvijas-kaut kur Itālija vai Bali

  22. Sandija

    Vecumdienās – Renārs redz sevi ārpus Latvijas– kaut kur Itālijā vai Bali. Viņš vēlas būt dziļi iemīlējies, esot kopā ar savu ilggadējo sievu un gribētu, lai jaunieši, ar viņu parunājot, teiktu: „Tas ir nereāls opis!”

  23. Endija Kreslina

    Renārs vecumdienās sevi redz ārpus Latvijas-kaut kur Itālija vai Bali

  24. Anna

    Renārs Zeltiņš vecumdienās redz sevi ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali.

  25. Ildze

    Renārs Zeltiņš, ar “kļičku”- bad grandpa un savu ilggadējo sievu ceļos pa pasauli, līdz apmetīsies ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali. Tāds ir sī brīža redzējums 🙂

  26. Laila

    Vecumdienās viņš sevi redz ārpus Latvijas – kaut kur Itālijā vai Bali. Un viņš gribētu būt dziļi iemīlējies, esot kopā ar savu ilggadējo sievu. Viņš gribētu, lai jaunieši, ar viņu parunājuši, teiktu: „Tas ir nereāls opis!”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Madara metīs mērķī

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk