Dalīties „Peldētājas mērķi. Pirms un pēc Rio“

Peldētājas mērķi. Pirms un pēc Rio

Šāgada sākumā Latvijas ziemas čempionātā piedalījās jebkad lielākais skaits peldētāju – vairāk nekā 350 no deviņpadsmit komandām. Turklāt Latvijas Peldēšanas federācija pirmo reizi veica spēcīgāko peldējumu videonovērošanu, lai vēlāk analizētu sportistu tehniku un taktiku.

Ar Aļonu tiekamies tieši nedēļu pirms šā čempionāta, kad pēc pusgada ilga pārtraukuma viņa izlēmusi startēt sacensībās, jo sportistei izdevies atrast mērķi, kāpēc atkal celties pirms sešiem, lai dotos uz rīta treniņu, pēc kura gaidāma pilna darba diena birojā. Aļona grib kļūt par titulētāko Latvijas sportisti savā labākajā disciplīnā – 200 m brasā. Un viņa arī kļuva.

Aļona, tavs šābrīža mērķis mani pārliecināja uzreiz – tu esi mērķtiecīga un ļoti azartiska. Par Latvijas labāko peldētāju nekļūst tāpat vien.

Nevaru apgalvot, ka esmu Latvijas labākā peldētāja, jo nav neapstrīdamu faktu, kas to apliecinātu. Bet droši varu teikt, ka esmu viena no Latvijas labākajām peldētājām, kaut gan no aktīvā sporta esmu prom. Kad Riodežaneiro nopeldēju savu distanci – 200 metru brasā –, izkāpu no baseina un pēc tam gandrīz divus mēnešus nekāpu ūdenī. Rudenī pamazām atsāku trenēties reizi nedēļā, sestdienās. Man pietrūka ne tikai peldēšanas, bet arī tās hlora smaržas, gaisotnes, kas ļauj sajusties – esmu atkal kā savās mājās.

Bet kopš gada sākuma trenējos aktīvāk, jo domāju par Latvijas ziemas čempionātu. Man ir svarīgi startēt tikai vienā disciplīnā. Sievietēm 200 metru brasā tiek piešķirts Lilijas Pētersones ceļojošais kauss. Esmu to ieguvusi septiņas reizes, – tikpat, cik slavenā Margarita Kalmikova.

Nolēmu, ka man vajag astoto kausu, tā tomēr ir mana disciplīna, tāpēc kopš janvāra no rītiem trenējos gandrīz katru dienu.

Kad motivēja lielais mērķis – olimpiskās spēles –, bija viegli katru rītu agri celties un doties uz treniņiem. Tagad ir grūtāk, jo mērķis ir tikai mans un tas nav liels. Tā kā 100 metru brasā manam rezultātam Dana Kolidzeja jau ir diezgan tuvu, startēšu tikai 200 metros, kur man vēl īsti nav konkurences. Zaudēt negribu. Bet jūtu, ka, pietiekami netrenējoties, ātrums vairs nav tāds, neesmu vairs labāko peldētāju topā.

Bet vēl vasarā tu biji Riodežaneiro kā labākā no Latvijas! Vai tiešām tik ātri var zaudēt savu vietu?

Atrašanos labāko vidū nosaka visa gada rezultātu kopsumma. Aktīvi jāpiedalās sacensībās, es to vairs nedaru. Vēl joprojām man ir vairāki Latvijas rekordi, bet situācija mainās ļoti ātri. Protams, man nepatīk, ja kāda cita peldētāja pārspēj manus rekordus, bet es tur neko nevaru darīt. Taču tie rekordi, kas man ir, arī paliek mani, lai gan kā bijušie. Bērniem varēšu rādīt.

Vai Latvijā peldēšana kā profesionāls sports ir labā līmenī?

Latvija peldēšanā nav topa galvgalī, Eiropas čempionātos esam tuvāk pusfinālam, proti, sešpadsmit labākajām valstīm, bet pasaules čempionātos pieaugušo konkurencē pusfinālā Latvijas peldētāji vēl nav startējuši. Taču Latvijas sportisti nav arī pēdējās vietās. Mans lielākais mērķis peldēšanas sportā bija dalība olimpiskajās spēlēs. Reāli vērtējot, Latvijas peldētājām tas arī ir augstākais iespējamais sasniegums. Kad notiek Baltijas mēroga sacensības, Lietuvai vienmēr ir lielākā delegācija. Tas nav nejaušības dēļ, Lietuvā peldētājiem maksā algu, ir arī nopietnāks pašvaldību atbalsts. Pie mums pagaidām tikai sola: kad būs augsti rezultāti, tad būs atbalsts. Bet, lai būtu labi rezultāti, vajadzīgs finansiālais atbalsts tā sasniegšanai. Apburtais loks.

Ko sportistam reāli nozīmē pilnas slodzes darbs peldēšanā?

Lai būtu labā līmenī, vajadzīgi trīs treniņi dienā: divi ūdenī un viens zālē. Starp tiem nepieciešama atpūta, bet mūsu sportisti spiesti skriet uz algas darbu. Man šādas iespējas – tikai trenēties – ārpus nometnēm nav bijis. Pirms olimpiskajām spēlēm bija arī tāds periods, kad vienlaikus studēju maģistrantūrā un strādāju nepilnas slodzes darbu. No rīta cēlos sešos, braucu uz treniņu baseinā, pēc tam uz darbu. Pusdienlaikā devos uz treniņu svaru zālē, tad pamācījos, pēc tam uz trešo treniņu baseinā. Vakarā vēl braucu uz lekcijām, kas beidzās pusdesmitos. Mājās katru dienu biju pusvienpadsmitos. Sešos atkal cēlos… Visu dienu braukāju apkārt sabiedriskajā transportā ar milzīgu mugursomu, jo bija jāpaņem līdzi viss, kas vajadzīgs treniņiem un mācībām, kā arī speciālais uzturs. Šādi dzīvojot, ļoti noguru un sapratu: tādā režīmā ilgi turpināt nespēšu. Man taču nav bijis pat laika iegūt autovadītāja apliecību. Bet mani virzīja lielais mērķis – olimpiskās spēles.

Un tu tiki uz Riodežaneiro.

Ja cilvēks grib, visu var apvienot. Tiesa, reizē

skrienot uz trim pusēm, es visās jomās biju laba, bet nevienā – ideāla.

Peldēšanā savās disciplīnās brasā joprojām biju labākā, bet uzlabot rezultātus neizdevās. Darbā pildīju savus pienākumus, bet karjerā izaugsmes nebija. Maģistratūrā pildīju tikai tos darbus, kas nepieciešami. Ja gribi kaut ko izdarīt labi, jākoncentrējas tikai uz to. Kad sakoncentrējos tikai uz olimpiskajām spēlēm, rezultāti bija. Bet cieta citas jomas.

Dalība olimpiskajās spēlēs bija tā vērta?

Protams, tas taču bija mans lielais dzīves mērķis. Gandrīz tiku arī uz olimpiskajām spēlēm Londonā – izpildīju atlases kritērijus, bet kopā ar treneri nebijām paskatījušies izmaiņas tajos. Tas man bija milzīgs trieciens. 2012. gadā biju savā labākajā formā, man bija divdesmit viens gads, jau zināju savus spēkus, stiprās un vājās vietas, pazinu muskuļu darbību, ķermenis vairs nemainījās, kā tas bija augšanas laikā. Vēl mācījos universitātē, dzīvoju pie mammas, viss veicās vieglāk, katrās sacensībās laboju savus rezultātus. Kad uzzināju, ka netikšu uz Londonu, man šķita, ka dzīve ir sabojāta. Man vairs nebija skaidrs, kādēļ četrpadsmit gadus trenējos, tāpēc uz diviem trim mēnešiem pametu peldēšanu. Trenerim pateicu, ka nekad vairs nepeldēšu. Tad nomierinājos un nolēmu, ka turpināšu, kamēr nebūšu pirmā. Beidzamos divus gadus pirms Riodežaneiro man tiešām gāja ļoti grūti. Rezultāti stāvēja uz vietas, katrās sacensībās man bija stress – jo tuvāk nāca olimpiāde, jo vairāk tas pieauga. Biju koncentrējusies uz vienu: man jāizpilda atlases normatīvi! Palīdzēja tas, ka beidzamo pusgadu kopā ar treneri Olimpiskajā centrā strādājām divatā. Nekad tik daudz nebiju dzirdējusi par savām kļūdām, uzzināju, ko daru nepareizi un ko pareizi, kad jāpeld ātrāk un kad ne. Bet, lai cik grūti man bija, es jau zināju, ka braukšu uz Riodežaneiro. Protams, es spēju objektīvi novērtēt savu līmeni, tiešām necerēju būt pirmajā trijniekā, pat pirmajā divdesmitniekā – ne. 27. vieta – tas man bija labs rezultāts. Protams, pirms starta bija bail. Tik daudzi Latvijā man dzīvoja līdzi! Bet viss izdevās, man bija jauns Latvijas rekords savā – 200 metru brasa – disciplīnā, tāpēc finišā raudāju aiz prieka, jutos laimīga.

Cilvēku atzinība patika?

Latvijā nav daudz cilvēku, kas interesējas par peldēšanu. Pirms Riodežaneiro man piederēja daudzi Latvijas rekordi, visos portālos par to bija rakstīts, bet uz ielas neviens mani neatpazina. Pēc olimpiskajām spēlēm beidzot sajutu, ka pazīst. Tiesa, uzmanības apliecinājumi ilga aptuveni divas nedēļas, pēc tam viss noklusa.

Nebija žēl pamest aktīvo sportu?

Man ir jau divdesmit seši gadi, dzīvē gribas arī ko citu. Turklāt nesen esmu kļuvusi par vienu no treneres asistentēm sinhronajā peldēšanā, man tas ir jauns izaicinājums. Šajā disciplīnā Latvijā nevienam nav nekādas pieredzes. Trenere no Maskavas vienlaikus māca pašus pamatus mums, sportistēm, un bērniem. Sinhronās peldēšanas veids tik ļoti atšķiras no tā, ko protu, ka esmu pat pārsteigta. Vēl man gribas sevi izaicināt, pamēģinot startēt ziemas peldēšanas sacensībās. Tam, protams, nopietni jāgatavojas, tāpēc jāgūst pārliecība, vai tiešām to tik ļoti vēlos, ka būtu ar mieru šiem treniņiem upurēt vairākus gadus. Vēlos arī iegūt treneres diplomu, taču tas nozīmē: jāstudē vēl četrus gadus. Es gribu daudz ko. Esmu pārliecināta: ja kaut ko patiešām ļoti gribēšu, sasniegšu.

 

 

 

Īsumā par Aļonu Ribakovu – Latvijā tituliem bagātāko peldētāju 200 m brasa disciplīnā

Dzimusi: 1991. gada 7. februārī.

Sports: vairāk nekā 40 Latvijas rekordi individuālajās peldēšanas disciplīnās, 8 ceļojošie kausi 200 m brasā. Daudzkārtēja Latvijas čempione, vairākkārtēja Baltijas čempione, piedalījusies gan Eiropas, gan pasaules čempionātos, kā arī pirms nepilna gada – Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs.

Treneris: Latvijā kopš pirmā treniņa – Germans Jakubovskis, SK Delfīns.

Izglītība: RTU maģistra grāds SESMI (Starptautisko ekonomisko sakaru organizēšana un vadīšana).

Darbs: pilnas slodzes darbs apsardzes firmā Global Intellectual Security, pirmie soļi, strādājot par sinhronās peldēšanas treneres asistenti, joprojām epizodiski – peldēšana, kas 18 gadu bijusi pamatnodarbošanās.

Privātā dzīve: tēvs ir igaunis, māte Latvijas krieviete, abi bijuši sporta meistari jūras daudzcīņā. Māsa arī ir peldētāja. Pats sākums sportā Aļonai bija 1. klasē peldēšanas nodarbībās savā pirmajā skolā Igaunijā. Tagad Aļona veido savu dzīvi kopā ar draugu.

Kad izbaudi uzvaras garšu, grūti apstāties

Mana disciplīna

Kaut arī pirmās uzvaras sacensībās sāku gūt kraulā, drīz kļuva skaidrs: mana īstā disciplīna ir brass. Abi ar treneri Germanu Jakubovski pamanījām, ka sacensībās kompleksā, kur ir visi četri peldēšanas veidi, tieši trešajā posmā – brasā, ko uzskata par visgrūtāko, – man veicas pārsteidzoši labi. Visgrūtākais tas ir tāpēc, ka spēki jau sāk izsīkt – tie atkal parādās ceturtajā posmā, kad tuvojas finišs. Taču man ir rekordi arī kraulā un kompleksā.

Pirmais treneris

Pie sava trenera Germana Jakubovska nokļuvu nejauši. Viņš trenēja bērnus manas skolas baseinā, kur trenējos joprojām. Pēc pārcelšanās uz Latviju mācības otrajā klasē sāku 72. vidusskolā, kur peldētapmācība ir obligāta visiem bērniem, tomēr pastāv iespēja arī pieteikties uz peldēšanas treniņiem. Tā gluži nebija mana izvēle. Abi mani vecāki ir sportisti, tāpēc jau pirmajā klasē, kad mācījos skolā Igaunijā, sāku trenēties šajā sporta veidā. Treneris bija tēta draugs. Latvijā vienkārši to turpināju. Trenējos ne tikai tāpēc, ka mamma lika, bet man arī patika peldēt, tādēļ īpaši neprotestēju. Germans savukārt bija tikko beidzis Sporta pedagoģijas akadēmiju, tāpēc šaubos, vai viņš tobrīd domāja, ka spēs izaudzināt olimpiešus. Pēc laika es pamanīju, ka treneris mācās papildus: meklē literatūru, apmeklē kursus. Bija jūtams, ka viņam patīk šis darbs.

Pirmie sasniegumi

Apzināti un mērķtiecīgi sāku trenēties no četrpadsmit gadu vecuma. Tikai tad sapratu, ka to vajag tieši man, nevis mammai, tētim vai trenerim. Pirms tam sportot motivēja, piemēram, mammas solījumi: izpildīsi ceturto sporta klasi, dabūsi sporta somu. Kad četrpadsmit gadu vecumā aizbraucu uz pirmajām nopietnajām sacensībām – Eiropas junioru olimpisko festivālu – un tiku pusfinālā, sapratu, ka man ir spējas. Un sāku trenēties tā, lai rezultāti būtu arvien labāki. Man gribējās braukt uz sacensībām vēl un iegūt labas vietas. Pusaudzes vecumā bija svarīgi, ka sacensībās deva ekipējumu, biju ļoti lepna, ka man ir tādas drēbes. Un, kad izbaudi uzvaras garšu, grūti apstāties.

Pirmais rekords

Kad manus rekordus pārspēj kāda cita, tas nav patīkami. Sekoju līdzi un priecājos, ka man joprojām ir nepārspēti rekordi. Mans pirmais rekords bija astoņpadsmit gadu vecumā 400 metru kompleksa disciplīnā īsajā baseinā. Gribēju savu pirmo rekordu sasniegt līdz astoņpadsmit gadu vecumam, kaut gan tas sportista karjeru neietekmē. Es jau pirms sacensībām zināju, ka būs rekords. Man nebija konkurences, sacentos pati ar sevi, tā mēs ar treneri arī trenējāmies.

Kas nosaka rezultātus

Es vienmēr pirms sacensībām zinu, vai man būs labs rezultāts. To nosaka gan tas, cik daudz esmu trenējusies, gan tas, kāda ir mana fiziskā forma, kā jūtos ūdenī, kāda ir sacensību vieta un mana psiholoģiskā sagatavotība. Lai labi startētu, man nedrīkst būt liekā svara, treneris vienmēr uz to ir norādījis. Jā, es trenējos centīgi, bet attiecībā uz ēšanu neesmu tik apzinīga. Arī atpūsties ne vienmēr sanāk tik, cik vajadzētu. Un, jā, sacensību dienā mani vienmēr pārņem bailes. Kaut arī jūtos par sevi pārliecināta un parasti iepriekš zinu, ka uzvarēšu, tomēr sacensību dienā rokas trīc. Tas sākas no paša rīta. Ja kādu reizi esmu mierīga, tas nozīmē – peldējums nebūs pārāk labs.

Komentāri

  1. Mr. Micheal

    Vai jums ir nepieciešams aizdevums? ja jā, nosūtiet mums savu vārdu:
    Valsts:
    Summa:
    Ilgums: tālrunis

    Atbildēt uz: mikekk597@gmail.com

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Bērni ringā

Līdz ar Latvijas boksa ikonas Maira Brieža arvien pieaugošo popularitāti par šo cīņas sportu interese ir augusi. Arvien populārāks bokss…

Nākamais raksts:

Viņi skrien Latviju

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk