Tēts Daniels šāgada septembrī kļuva par pirmo igauni, kam izdevies paveikt to, kas līdz šim pasaulē izdevies mazāk nekā simtam cilvēku. Tēts izlēma, ka pārpeldēs no Eiropas uz Āfriku.
Peldēt Tēts sāka mācīties tikai 29 gadu vecumā, dažu mēnešu laikā apgūstot šīs mākslas pamatprincipus. Viņš uzsāka regulārus treniņus un pēc dažiem gadiem jau piedalījās pirmajās sacīkstēs. Kad Tēts saprata, ka vairs nespēj baseinā konkurēt ar jaunajiem, viņš atrada sev piemērotāku aizraušanos – peldēt atklātos ūdeņos, cenšoties pieveikt arvien garākas distances, līdz beidzot spēja pārpeldēt Gibraltāram. Turklāt 18 kilometru platā Gibraltāra šauruma pieveikšanu var salīdzināt ar 50 kilometru distanci baseinā. Ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka šis pasākums bija ne tikai spēja pārbaudīt savas iekšējās robežas, bet arī labdarības projekts – ar Tēta palīdzību savāktā nauda ziedota ar diabētu slimo bērnu ārstēšanai.
– Tēt, vērotājiem no malas šī peldēšana varētu šķist visai bīstama. Kā tas patiesībā ir, un kāda loma šeit ir aprīkojumam?
Igaunijas ūdenskrātuves šķiet drošas, tomēr arī tajās es neriskēju doties bez pavadoņa. Fiziskā forma var būt tik laba, cik vien iespējams, tomēr ūdens un laikapstākļi vienmēr ir stiprāki par tevi, tos nedrīkst novērtēt par zemu. Drošībai jābūt garantētai, tāpēc garas distances var veikt tikai kopā ar pavadošo laivu. Turklāt šīs distances laikā jāuzņem arī barība un ūdens.
Kas attiecas uz aprīkojumu, tā nozīme ir ļoti liela. Izmantoju Arena aprīkojumu un novērtēju tā augsto kvalitāti. Ir ļoti būtiski, atrodoties ūdenī, apzināties, ka aprīkojums nepievils. Kad pirmo reizi izmēģināju hidrotērpu, ar kuru beigās pārpeldēju Gibraltāru, mani pārsteidza materiāla kvalitāte un pašsajūta distances garumā. Bez Arena hidrotērpa varētu rasties dažādu veidu problēmas, sākot no beršanas līdz pat muskuļu saspiešanai, kā tas mēdz notikt ar citiem hidrotērpiem. Parasti tāpēc pleci ātri nogurst. Manis izvēlētajā hidrotērpā – gluži pretēji – plecu daļa ir elastīga un rokas var brīvi kustēties.
– Tēlaini izsakoties, cik augsts sasniegums tad ir Gibraltāra pārpeldēšana? Vai maz ir vēl, kur tiekties?
Gibraltāra pārvarēšana, bez šaubām, pasaulē ir ļoti augsts līmenis, citādi jau turp nebrauktu cilvēki no visām pasaules malām. Daudzi grib to pārpeldēt, tomēr ne tuvu ne visi to spēj. Tur plūst Atlantijas okeāna un Vidusjūras ūdeņi – jebkuram augsta līmeņa peldētājam šādi laikapstākļi var būt liktenīgi. Toties, ja pamanies trāpīt pareizajā mirklī, kļūsti par uzvarētāju. Par Gibraltāru vēl lielāks sasniegums man šķistu Lamanša šauruma pārpeldēšana. Distance ir būtiski garāka – putna lidojumā 34 kilometri. Straumes un viļņi aiznes sev līdzi vēl vairāk peldētāju. Lielākā atšķirība no Gibraltāra ir tā, ka ūdens temperatūra padara šo pārbaudījumu īpaši grūtu, turklāt hidrotērpa izmantošana Lamanšā ir aizliegta. Pārpeldēšanai vajadzīgas 10‒16 stundas, dažos gadījumos pat līdz 23 stundām, tāpēc pierašana pie aukstā ūdens jau pati par sevi ir pārbaudījums.
– Vai tieši šī būs nākamā virsotne, ko iekarosi?
Man nepieciešams savākties un atpūsties gan fiziski, gan garīgi, tāpēc šobrīd vēl nevaru neko apsolīt. Bet skaidrs ir tas, ka peldēt turpināšu.
Papeldēties, nē – PELDĒT!