Dalīties „Sieviešu skrējiens: trasē tikai dāmas“

Sieviešu skrējiens: trasē tikai dāmas

Ko par skriešanu un skrējienu domā trīs no skrējiena vēstnesēm, jautājām Diānai Godmašai, Janai Duļevskai un Madarai Palameikai, kuras šobrīd cītīgi gatavojas sacensībām.

Diāna Godmaša: Zīmola Eightcrafts dibinātāja, stiliste un Rīgas stila pavēlnieks laureāte.

Saki, vai tev ir iepriekšēja pieredze sportā?

Bērnībā un skolas laikā nodarbojos ar tautas dejām un peldēšanu, lai nostiprinātu muguru. Jāteic, ka ar sportu nodarbojos savam priekam, nevis profesionāli. Regulāri apmeklēju zāli, bet vasaras sezonā arī regulāri skrienu. Šogad sezonu atklāju 8. martā.

Kā tu nonāci Sieviešu skrējienā?

Uzvarēju raidījumā Rīgas stila pavēlnieks kā stiliste, un mani izvēlējās modes kategorijā.

Ne brīdi nesvārstījies, pieņemot izaicinājumu?

Uzreiz neteicu – jā. Ziemas periodu nebiju trenējusies skriešanā, tāpēc mazliet šaubījos, vai spēšu noskriet. Bet septiņi kilometri man nav nepieveicama distance, tāpēc arī piekritu. Turklāt gribējās iepazīties arī ar citām vēstnesēm, kuras ir ļoti interesantas personības. Tā kā iepriekš grupu skrējienā piedalījusies nebiju, šobrīd ļoti aizraujoši liekas treniņi Mežaparkā.

Tātad tu esi sadraudzējusies arī ar pārējām vēstnesēm?

Mums visām sešām feisbukā ir sava grupa, kurā komunicējam. Ja kāda skrien atsevišķi, tā ar šo ziņu dalās, bet citas komentē, piemēram, pastāsta, kā viņas individuāli strādā ar sevi.

Kādas ir galvenās atziņas, pie kurām šajā grupā kopīgi esat nonākušas?

Piemēram, tas, ka šķita – sporta zālē var noskriet vairāk, bet ārā, dabā, tas ir grūtāk. Ā, starp citu, mūsu kopējais ieguvums ir Sporta laboratorija, kuru iesaku visiem, lai veiktu testu sirdij, pulsam, muskuļiem, pienskābei utt. Piemēram, man ir ieteicams pirmo kilometru noskriet lēni, lai nezaudētu enerģiju, un tikai pēc tam ir ieteicams kāpināt tempu.
 
Kurā dienas laikā labprātāk skrien?

Ja skrienu no rīta, tad ne vairāk kā trīs kilometrus. Bet vakarā vai pa dienu varu noskriet arī septiņus un nejūtos tik nogurusi.

Kas ir visgrūtākais jūsu grupas skrējienos?

Nav tāds – visgrūtākais. Pagaidām, iespējams, mazliet neesmu apradusi ar grupas skrējienu, jo cilvēks pats par sevi vienmēr grib būt pirmais. Kad kāds apdzen, gadās satraukties, tādā veidā sanāk sevi lieki nogurdināt, domājot par to. Tāpat sanāk iespaidoties no tiem, kas pēkšņi sāk bremzēt vai staigāt, – arī pašai sāk šķist, ka trūkst spēka. Tamdēļ ir svarīgi nepakļauties pūlim.

Sanāk skrienot arī padomāt?

Pēdējo reizi ņēmu līdzi mūziku, jo, klausoties to, skriet ir daudz vieglāk. Parādās enerģijas pieplūdums, sevišķi, ja izdodas atrast sev piemērotu ritmu. Bet dažreiz gadās arī padomāt. Tad prātoju, kā strādāt pie sava zīmola attīstības.
 
Vai kādreiz esi nepabeigusi individuālo treniņu?

Jā, gadās, ka uznāk pēkšņs nogurums, bet tas, iespējams, rodas tāpēc, ka neesmu pietiekami iesildījusies vai arī sākusi pārāk ātri skriet. Tiesa, tādos gadījumos paliek nepatīkama nepabeigtības izjūta.

Labprātāk izvēlies mežu vai pilsētu?

Ja piedāvājumā ir pilsētvide, tad ielas. Bet man patīk arī mežs vai pat jūra. Skriet gar jūras krastu ir sevišķi patīkami, turklāt mugurai ir lielāks komforts.

Esmu dzirdējis, ka, skrienot pa pilsētu, rodas maldīga izjūta, jo, piemēram, no Operas līdz Daugavas stadionam nemaz nav tik tālu, kā varētu šķist, ejot kājām.

Jā, tā tik tiešām ir. Visu laiku ir jādomā, kur vēl varētu aizskriet. Arī es pēc sava lielā apļa noskriešanas secinu, ka distanci neesmu veikusi, tāpēc jādomā, kur vēl lai aizskrien. Pārsvarā skrienu no centra gar Andrejsalu, cauri Vecrīgai, bet dažkārt izvēlos maršrutu līdz Arēnai Rīga, kur, starp citu, ietvju malās aug zāle, – ja asfalta segums kļūst par cietu, var skriet pa to. Tā kā nedzīvoju meža tuvumā, man patīk skriet pa pilsētu – tā novērš uzmanību.
 
Skriešana ir sevis laušana. Vai, piemēram, tavā sadzīvē ir kas mainījies?

Jā, jo skriešana ir sevis disciplinēšana. Ir mērķis, lai kuru sasniegtu, jātrenējas un jāsakārtojas, tāpēc cenšos savu dzīvi šobrīd arī plānot. Senāk strādāju ļoti daudz, bez brīvdienām, turpretī tagad cenšos ieplānot laiku arī sev.

Kādu gandarījumu tev sniedz skriešana?

Pozitīvu enerģiju pēc noskrietas distances. Apziņu, ka, sasniedzot izvirzīto mērķi, saproti – es varu kaut ko vairāk.

Jana Duļevska: TV seja, mamma, aktrise un viena no kulta humora raidījuma Savādi gan satura veidotājām.

Pirms vaicāju par skriešanu, saki, vai dzīvē daudz sanācis nodarboties ar sportu?

Profesionāli nē, bet aktīva sportošana manā dzīvē ir viļņveidīga. Ir periodi, kuros eju uz zāli, trenējos gadu no vietas, tad nedaru vispār neko. Sauksim to par neregulāru sportošanu. Godīgi atdzīšos – vairāk slinkoju nekā daru. Es labprātāk aizeju uz teātri vai kādu koncertu. Vispār jāteic, ka līdz šim neesmu arī atradusi savu sporta veidu, kas mani aizrautu!

Bet skriešanā zināma pieredze ir?

Es skrienu vasarās – sezonu atklāju maija beigās, jūnija sākumā. Agrāk varēju skriet ļoti ilgi, tā lēnām, mierīgi. Jāatzīstas, gadu nebiju skrējusi nemaz, tāpēc arī piekritu Sieviešu skrējienam – tas palīdz man saņemties, motivēt pašai sevi un iedvesmot citas sievietes. Starp citu, vairākas manas draudzenes arī ir sākušas trenēties manā un Sieviešu skrējiena iespaidā.

Jūs, vēstneses, tāpat kā citi skrējēji, regulāri trenējaties Mežaparkā. Kā ir skriet tādus kolektīvus treniņus?

Man vieglāk ir skriet vienatnē, jo, skrienot kolektīvā, visu laiku ir modra apziņa, ka mani kāds apdzen. (Smejas.) Vienatnē noteikti ir vieglāk. Gribi – apstājies, gribi – skrien ātrāk, lēnāk. Protams, ir jāsaprot, ka daudzas meitenes ir jaunākas, turklāt labi trenētas. Turpretī es šobrīd esmu ļoti sliktā fiziskā formā. Publisks skrējiens ir satraucošs arī tādā ziņā, ka nezini, kurā brīdī kāds fotogrāfs nobildēs. Tas rada nelielu papildu spriedzi. Savukārt, skrienot vienatnē, ir pilnīgi vienalga, kā izskaties: kā gribu, tā skrienu! (Smejas.)

Skrienot ir labi jāizskatās?

Galvenais ir labi noskriet. Bet sievietei vienmēr ir jāizskatās labi, lai ko viņa darītu. (Smejas.)

Vai skrienot vienmēr nosaki konkrētu distanci?

Jā, man vienmēr ir jāzina maršruts un laiks. Ja nezinu, cik ilgi un kad ir finišs, man var iestāties atslābums. Tik daudz izturu, izdaru. Viss. It kā ieprogrammēju sev, kas un cik daudz jāizdara.

Skrienot par kaut ko domā?

Es klausos mūziku. Beidzamajā laikā klausos GusGus jaunāko albumu Mexico. Ir reizes, kad aizdomājos, bet ir reizes, kad monotoni skrienu, atslēdzoties no visa, it kā meditējot. Tiesa, tas var būt bīstami, jo vēlams tomēr dzirdēt, kas notiek apkārt.

Esi izvēlīga skriešanas vides ziņā?

Man netraucē skriet dzīvojamo rajonu teritorijā. Kad dzīvoju Jūrmalā, skrēju gar jūru, turklāt skrēju basām kājām. Varu skriet visur, bet laikapstākļi gan ietekmē manu vēlmi doties ārā! Piemēram, lietus laikā cenšos neskriet.
 
Ir bijuši kuriozi gadījumi skrienot?

Ir. Skrēju gar jūru, pa kāpu smailīti. Bija rudens, septembris. Iedomājies, priežu mežs, svaigs gaiss, mūzika austiņās, bet te pēkšņi vīrietis ar nazi rokā stāv man pretī. Neviena cilvēka apkārt. No šoka pirmajā brīdī šķita, ka man sirds apstāsies. Pēc tam, protams, ieraudzīju groziņu pie vīrieša kājām. Otrs gadījums bija pavisam nesen. Skrēju Piņķos. Manuprāt, tā bija brīvdiena. Neviena cilvēka, ielas kā izslaucītas. Skrēju pa ceļu, kas ved uz Ventspils pusi. Te pēkšņi redzu cilvēka stāvu, kurā pamanu kaut ko dīvainu. Redzu, ka ar viņa augšējo daļu kaut kas nav kārtībā – galvā ir oranža maska. Kā jau teicu, apkārt nevienas dzīvas dvēseles… Tad gan jau tajās pāris sekundēs biju krustu šķērsu izdomājusi, kā es kliegšu un kur skriešu. Atklājās, ka viņš nav vienīgais, bet tādi tipāži ar maskām kopā ir četri. Turklāt izrādījās, ka viņi pārstāv kaut kādu skrējienu, ko uzzināju tikai vēlāk. Bet arī – vai cilvēks prātīgs, vazājoties ar tādu masku pa ielām? (Smejas.)

Pirms filmēšanām noteikti piedzīvo lampu drudzi. Vai arī pirms iziešanas uz starta pieļauj, ka jutīsi satraukumu?

Protams, satraukšos. Arī tagad es uztraucos, vai varēšu noskriet. Četrus vai piecus kilometrus noskriešu droši. Pēdējiem diviem gan vēl jātrenējas. Manuprāt, visam, ko cilvēks dara ar mērķi, ir jābūt uztraukuma pavadītam. Turklāt mani pavada arī atbildība – es aicinu citus to darīt, tāpēc man jābūt par paraugu. Vienmēr gribas būt līderpozīcijās. Gribas uzvarēt, bet es zinu, ka maratonā nekad neuzvarēšu. It kā esmu optimiste, bet šajā ziņā tomēr reāliste.

Runājot par maratonistiem, šķiet, pareizi būtu teikt – uzvar katrs, kurš finišē.

Tieši tā. Tas ir arī mans moto. Un svarīgākais ir piedalīties. Tas jau ir daudz. Vai ne? Nevis sēdēt un rādīt ar pirkstu – paskat, ko tad tie?! Es skrienu pašsajūtas dēļ. Manī nedominē tieksme sevi pārvarēt. Viens ir attīstīt sevi mentāli, lasot grāmatas, apmeklējot kultūras pasākumus, bet otrs ir arī fiziskais aspekts. Taču, ja šīs divas lietas nav līdzsvarā, harmonija neveidojas.

Madara Palameika: Vieglatlēte, šķēpmetēja. Vienīgā profesionālā sportiste starp septiņām vēstnesēm.

Kā šodien gāja treniņā?

Godīgi sakot, šis bija mans pirmais treniņš kā dalībniecei, jo esmu guvusi pēdas savainojumu.

Bet tas tev netraucēs piedalīties skrējienā.

Es tobrīd būšu nometnē. Tāpēc arī ļoti cītīgi piedalos (un arī atbalstu) treniņos.

Ja tu piedalītos sacensības, vai tu mērķētu uz medaļām?

Nē, es gribētu noskriet sev noteiktajā laikā. Taisnību sakot, es šajā periodā nekad neskrienu krosus. Mans laiks ir rudens. Tad sākas mana profesionālā sezona.
 
Tev atšķirībā no pārējām meitenēm sports galīgi nav svešs.

Jā, un patiesībā man ļoti patīk, ka tā, jo redzu, kā citas sievietes sportu interpretē un dara pilnīgi citādi – ļoti, ļoti centīgi. Dažkārt pat mēs, profesionālās sportistes, tik nopietni neattiecamies pret ļoti parastiem vingrinājumiem, taču dāmas, kas trenējas Mežaparkā, visu ņem stingri.

Ņemot vērā to, ka esi sportiste, lūgšu tevi objektīvi novērtēt pārējās sešas vēstneses.

Viņas ir ļoti pozitīvi noskaņotas attiecībā pret pasākumu. Ja viņas piedalās treniņos, tad vienmēr ir ļoti rosīgas. Un nekad nav tā, ka kāda pateiktu: ai, atkal jāskrien… Manuprāt, viņas ir ļoti ieinteresētas sevi notestēt, lai redzētu, cik spējīgas ir patiesībā. Man patīk vērot emocijas, kuras izdzīvo pārējās sievietes. Man tas ir ierasti, jo daru to dienu dienā, bet vērot amatieri ir patīkami.
 
Vai tev patīk ideja par sieviešu skrējienu?

Man ļoti patīk. Jo nekad nebiju domājusi, ka, dzīvojot Rīgā, tomēr ir diezgan vienmuļš ritms, ko aizpilda darbs, mājas un viss pārējais. Bet, ja saņemas un atnāk uz treniņu, varbūt kāda rod arī to patīkamo sporta atkarību, kas ir man. Es redzu – dažas meitenes to jau ir noķērušas un katru nākamo treniņu gaida ar nepacietību, jo nav vairs grūti. Slodzes mērenību var izvēlēties pati. Mierīgi var atnākt pat vienatnē un sadraudzēties ar nepazīstamām meitenēm, jo tiešām ar sportu nodarbojas ļoti daudz skaistu un brīnišķīgu sieviešu.
 
Vai skriešana kopā arī vieno sievietes?

Jā. Sports vienmēr vieno, jo mēs tiecamies uz vieniem mērķiem – vai notievēt, vai uzlabot veselību, vai atklāt sevī jaunu talantu. Patiešām tas ir veids, kā kopīgi uz kaut ko tiekties.

Tev ir sportistes talants vai arī tavi panākumi ir sasniegti, pateicoties smagam darbam?

Domāju, ka esmu diezgan koordinēta jau no mazotnes. Man nav bijis tādas problēmas, ka ar darbu jāiemācās visas kustības. Tomēr, protams, ieguldīts ir arī liels darbs.

Šovakar ārā ir vēss un nedaudz lietains. Vai šādos laikapstākļos tu labprāt trenējies?
 
Starp citu, tas mazais lietutiņš nemaz netraucē. Šodien treniņā bija salīdzinoši maz cilvēku un ļoti laba noskaņa. Tāpēc arī paķēru līdzi GoPro kameru, lai iemūžinātu šāvakara skatus.

Labprātāk skrien vēsākā klimatā vai karstumā?

Pa vidu. Ne karsts, ne auksts. Es varu startēt gan vēsā, gan karstā klimatā, bet vispatīkamāk tomēr ir mērenā.

Tu esi šķēpmetēja, bet kāpēc ne skrējēja?

Skriešana man tik labi nepadevās. Nevarēju izcīnīt augstas vietas. Turklāt es nemaz nevaru ilgi paskriet. Mans ķermenis ātri nogurst. Varbūt man jātur zemāks temps?
Nespēju ātri un daudz skriet.

Sports vienmēr palīdz kaut kam pārkāpt. Arī tev tas ir palīdzējis?

Jā, jo tad, kad trenējos, – es trenējos uzvarām. Katrs zaudējums sniedz mācību, tāpēc pievēršu ļoti lielu uzmanību tam, kā labāk reaģēt, lai sekotu uzvaras.
 
Kā tu sadzīvo ar zaudējumu?

Man ir ļoti grūti sadzīvot ar to. Esmu ļoti emocionāla. Stadionā vienmēr raudu, ja nesanāk. Un nekad neesmu kautrējusies. Man tiešām ir svarīgi apliecināt sevi. Turklāt nav jau tā, ka cīnos tikai individuāli. Es cīnos par visu valsti, starptautiskā līmenī, bet mans tētis vienmēr sēž tribīnē, jo ir mans treneris. Arī viņš uz mani skatās. Patiesībā vairāk pārdzīvoju par citiem nekā par sevi, un tas man vienkārši parauj bimbuli. Bet man patīk izraudāt, izlaist visas emocijas un turpināt iesākto.
 
Esi individuālā sporta pārstāve. Vai nav jocīgi skriet ar veselu baru?

Man patīk. Ja dzīvotu Rīgā, es noteikti nāktu uz šādiem treniņiem.
 
Un kādu vidi skriešanai labprātāk izvēlies?

Ielas gan ne. Man patīk zaļums un tīrība. Gan mašīnas, gan biežā apstāšanās man nepatīk. Patiesībā apbrīnoju cilvēkus, kas skrien pa asfaltu. Šausmīgi! Tas ir bīstami.

Kā tu motivētu citas dāmas skriet?

Es gribu, lai arī manas draudzenes saņemas, jo dažas meitenes pārāk bieži slinko. Tāpēc arī cenšos paķert līdzi kameru, lai nofilmētu un aizrautu. Skrienot arī pasmaidu, lai parādītu, ka nav tik grūti, kā iedomājas. Galvenais ir būt kopā. Kaut vai sēdēt astē treniņos pārējām. Turklāt kustēties ir interesanti. Ja vēl piedomā, ka tiek nodedzinātas kalorijas, tā kūka, kura nejauši apēsta dienā, gluži vienkārši pazudīs un forma uzlabosies. Un to es mēģinu iestāstīt arī savām draudzenēm. Šobrīd daudzas gan vēl gaida labāku laiku, bet, kad uzspīdēs saule, daudzas sarosīsies.

Teksts: Ralfs Dravnieks

Komentāri

  1. Liene

    Neskrieniet citu dēļ, skrieniet sev.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Ainars Bagatskis: Eiropas čempionāts ir svētki, kas jāizbauda

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk