Dalīties „Skoinsh“

Skoinsh

Cik liela nozīme tavā dzīvē ir bijusi izglītībai, kuru ieguvi Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā?

Pirmām kārtām tā noteikti nebija netieša izvēle – mācīties tieši tur. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas gan bija grūti izlemt, ko darīt tālāk – turpināt sevi attīstīt profesionāli sportā vai studēt.

Bet vai ģimnāzija bija tava vai tavu vecāku izvēle?

Protams, pamatā tā bija manu vecāku iniciatīva. Mans tētis bija beidzis 1. ģimnāziju. Arī viņa brālis bija beidzis šo skolu. Tur mācījās arī abas manas māsas. Taciņa bija iemīta. Turklāt tur mācījās arī daži mani draugi no Carnikavas. Un, jā, Carnikavā nav vidusskolas. Ir tikai pamatskola. Līdz ar to man tik un tā būtu jāmeklē cita skola.

Iepriekšējā tikšanās reizē teici, ka neesi no ļoti turīgas ģimenes. Vai skolā neizjuti statusa sadursmes?

Bērni tādas lietas nejūt. Nezinu. Vismaz es nejutu. Bieži vien es cilvēkos negatīvo neredzu. Pat nezinu, kādēļ tā, – vai nu pats to neredzu, vai arī pret mani cilvēki ir citādāki, laipnāki.

Gribi teikt, ka kaut kādā ziņā esi naivs?

Varbūt. Varbūt es tiešām neredzu cilvēku ļaunos nodomus. Bet, atgriežoties pie iejušanās kolektīvā, man ar to nebija problēmu. Es arī neesmu ekstraverts. Turklāt man bija pietiekami daudz citas ārpusskolas aktivitātes, kas mani nodarbināja, līdz ar to skola nebija visa mana dzīve.

Tātad, tavuprāt, grūtības skolā būtu vieglāk izturēt tiem, kam ir kāda blakus nodarbošanās?

Es tā noteikti domāju, jo tādā gadījumā dzīve nekoncentrējas tikai ap skolu vien. Ja tu klasē izdari kaut ko neveiklu un visi par tevi nedēļu smejas, pulciņi vai nodarbības no tā domas novērš. Sevišķi ārpusskolas nodarbības, manuprāt, noder bērniem, kam ne pārāk sokas kādā priekšmetā.

Tu savu brīvo laiku aizpildīji ar riteņbraukšanu.

Nē, sākumā tas bija florbols un tikai tad nāca riteņbraukšana. Ar florbolu vēl nepaguvu nodarboties tik nopietni, līdz manā dzīvē ienāca riteņbraukšana, – tā aizņēma diezgan daudz brīvā laika.

Es vēl mazliet gribētu atgriezties pie ļaunuma, kuru tu neredzi.

Tas nav gluži ļaunums. Drīzāk negatīvisms. Iedomājies, es satieku cilvēku, viņš man pasaka: o, šodien tu neizskaties tik labi kā pagājušoreiz. Es to neuztveru negatīvi. Varbūt es tiešām jūtos sūdīgi.

Sevišķi beidzamo divu mēnešu laikā esmu nopratis, ka to, ko tu sauc par ļaunumu, es uztveru citādi. Manā dzīvē ļoti daudz kas bijis atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Varbūt esmu ļoti koncentrējies uz pozitīvo. Bet varbūt kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ cilvēki pret mani ir laipnāki. Tā man vēl ir mīkla.

Ir gana daudz cilvēku, kas uz pozitīvo domāšanu skatās ar skepsi. Man gan šķiet, ka tā ir domāšana par rezultātu.

Iedomājies – dienas sākums. Tu esi atbildīgs par to, kā iesāksi dienu. Ja tu katru dienu iesāc ar žēlabām, tad, protams, diena neizdosies. Bet, ja tu no mājas izej ar smaidu, diena būs citāda. Labi, protams, ir reizes, kad pa pilienam vien pat neatkarīgi no tevis notikumi arvien sabiezina krāsas.

Pavisam nesen biju Spānijā. Ja dzīvokļa durvis aizcērtas un tev nav atslēgas, tu nevari tikt iekšā. Man tā gadījās. Es steidzos uz treniņu, tāpēc durvju jautājumu atliku uz vēlāku laiku. Atgriezies no treniņa, kas ilga četras stundas, atkal nonācu pie durvīm. Treniņa laikā es neēdu, līdz ar to biju ļoti izsalcis. Bija vēls, man sala. Bet tad piecās minūtēs mēs atradām atslēdznieku, kas divās minūtēs atvēra durvis. Tomēr pēc vakariņām sapratu: diena ir izdevusies – treniņš bija lielisks, uzdevums ir izpildīts. Lai gan durvju aizkrišana bija draņķīga situācija, vakariņas ir lieliskas un viss ir kārtībā.

Es arī esmu sapratis, ka dažkārt pat šādas lietas kā aizkritušas durvis nelaikā ir nieks un patiesībā uz kaut ko ved.

Protams, jo patiesībā tas, kā atslēdznieks atvēra durvis, bija smieklīgi.

Lūk, kaut vai tas! Bet saki, par ko tu domā ikdienā?

Man katru dienu ir mērķi.

Tu plāno dienu?

Jā. Es bieži vien plānoju arī ēdienreizes un zinu, ko ēdīšu nākamās trīs dienas.

Esmu dzirdējis tādu teicu – neplāno tikai nabagi.

Es nezinu. Man vienkāršāk ir pierakstīt to, kas jāizdara. Un dienas beigās veidojas bilance, kura apliecina to, ka dienā esi paveicies diezgan daudz.

Labi. Par ko vēl tu domā? Par ko sportistam ir jādomā?

Bieži vien domāju par to, kā uzlabot situāciju, kurā esi. Vienalga, vai tā būtu fiziskā forma vai mācīšanās, lai spertu nākamo soli. Ja stāvi uz vietas, patiesībā tu ej atpakaļ.

Un tev ir pieņemams tas, ka rezultāts nekad nav tūlītējs?

Protams! Un nekad arī nebūs. (Smejas.) Sevišķi tas attiecas uz riteņbraukšanu. Lai gan rezultāts nav tūlītējs, ieguldītais darbs atmaksājas. Un tā dzīvē ir lielākoties. Pat kad mācies skolā un domā – kur man tā stulbā krievu valoda būs vajadzīga? Un pat ja neapgūsi valodu, iemācīsies mācīties. Paies laiks, un tas atalgosies. Tā ir vienmēr.

Jebkurā situācijā ir labums no tā, ko tu dari, izņemot, ja tu neko nedari. Un arī no tā ir labums, jo tu atpūties un tev būs vairāk enerģijas kam citam vēlāk.

Esi teicis, ka riteņbraucēji ir vieni no slinkākajiem sportistiem.

Tā arī ir. Ja rēķinām, ka vidēji cilvēks strādā 40 stundas nedēļā, riteņbraucējiem 30 stundas uz velosipēda ir daudz. Nav tā, ka izturības sporta pārstāvji strādātu vairāk par 40 stundām nedēļā. Man maksimums bijušas 33 stundas nedēļā. Bet ne jau tikai darba stundas ir svarīgas. Svarīgas ir arī atpūtas stundas. Svarīgi ir, cik tu guli un ko tu ēd. Līdz ar to teorētiski tava darba diena ir 24 stundas dienā.

Vienmēr visi runā par uzturu un treniņiem, bet par miegu ne tik bieži.

Es vidēji guļu astoņarpus stundu. Ja vien varu – deviņas.

Pirms sacensībām vari gulēt?

Jā. Es guļu labi, jo zinu, ko esmu izdarījis. Zinu, ka rīt ir sacensības un mainīt neko nevaru. Tāpat es zinu, ka nākamajā dienā izdarīšu visu, ko spēju.

Neņemot vērā traumas vai citus apstākļus, kas varētu apgrūtināt braucienu, tu spēj sajust, cik daudz spēsi izdarīt?

Noteikti. Arvien vairāk braucot, arvien vairāk izjūti savu ķermeni un saproti, ka, piemēram, nākamās četras nedēļas varēsi maukt tā, ka zāle neaug. Patiesībā – jo labāka ir tava fiziskā sagatavotība, jo ilgāk savu nevaru vari pastiept.

Esmu dzirdējis sportistus sakām – ja kāds par tevi ir ātrāks, tas nozīmē, ka arī tu to vari.

Protams, bet jāņem vērā, ka izturības sporta veidos diezgan liela nozīme ir ģenētikai.

Tai ir neatsverama nozīme?

Neapšaubāmi.

Es gribētu piebilst, ka Kasparu Stupeli fiziskajos testos izbrāķēja, sakot, ka viņš ir slikts gargabalnieks, bet, iespējams, labs sprinteris.

Arī Romāns Vainšteins ir lielisks piemērs. Aldis Cīrulis ir cilvēks grāmata par sporta zinātni. Viņš ir ļoti spējīgs sporta ārsts. Un viņš Vainšteinam pateica: nē, tu nebūsi sportists. Un Cīrulim šo gadījumu visi piemin. (Iesmejas.)

Gribi teikt, ka tas Vainšteinu virzīja uz priekšu?

Protams, jo katram nostrādā citi atspēriena punkti, citāda motivācija.

Domā, viņš to pateica ar nolūku?

Nē. Viņš tiešām tā arī domāja, – ņemot vērā datus, kas viņam tobrīd bija, Romāns nebija sportists.

Atgriezīsimies vēlreiz pie mācībām. Vai tev nevienā brīdī nav gribējies studēt un veidot karjeru?

Man vēl joprojām gribas. Apzinos, ka visu mūžu nebraukšu ar riteni.

Starp citu, šobrīd tu par izglītību runā mazāk dedzīgi nekā pirms diviem gadiem.

Es gribētu atsākt mācības, bet ceru to mirkli vēl ne tik drīz piedzīvot. Es joprojām gribu studēt matemātiku un statistiku, bet tās ir pilna laika studijas. Domāju, ka pēc karjeras riteņbraukšanā atradīšu, ko vēlos apgūt. Bet diez vai tās būs pilna laika studijas, ņemot vērā, ka tobrīd man būs jau 36 gadi, iespējams, būšu precējies un kļuvis par tēvu.

Tikpat labi tu vari mācīties, kā brūvēt alu.

Jā, kāpēc gan ne? Var mācīties arodu. Un, cerams, tobrīd būšu beidzis Sporta pedagoģijas akadēmiju, kurā studēju pašlaik.

Zināšanas matemātikā tev ir palīdzējušas riteņbraukšanā?

Minimāla matemātika palīdz jebkuram un ikvienā dzīves situācijā. Es drīzāk domāju, ka matemātika man ir palīdzējusi izprast treniņprocesu, jo pēdējos gados treniņi ir kļuvuši ļoti zinātniski. Tagad riteņos nāk jaudas mērītāji. Izprast, ko nozīmē tāda un tāda jauda vai tāds un tāds spiediens uz pedāli, nav vienkārši. Tāpēc priekšzināšanas fizikā un matemātikā palīdz.

Tu redzi, ka tavi biedri neprot nolasīt šos rādījumus?

Lielākā daļa noteikti nesaprot. Pārsvarā visi ir auguši trenera pavadā, tāpēc neviens arī neiedziļinās, kas tie par skaitļiem. Viņi dara to, ko viņiem liek darīt. Bet mani vienmēr ir interesējis, kāpēc tas strādā.

Izklausās, ka tev ir ambīcijas, sevišķi ņemot vērā milzum lielo konkurenci riteņbraukšanā.

Ambīcijām ir jābūt. Lai cik grūti tas viss būtu, tas atmaksāsies. Lai gan manas ambīcijas ir lielas, es bieži vien tās paturu pie sevis. Turklāt bez mērķiem necik tālu netiksi. Vajag tālos mērķus, lai sasniegtu mazākos.

Kurš ir riteņbraucēja augstākais punkts? Tour de France?

Tas ir viens no punktiem. Man joprojām šķiet, ka uzvarēt olimpiādi, pasaules čempionātu vai Flandrijas klasiku ir augstākais, ko kāds riteņbraukšanā var sasniegt.

Šosezon cīnīsies par kaut ko nozīmīgu?

Cīnīties cīnīšos, bet ne tā, lai par to runātu. (Iesmejas.) Šogad es noteikti nebūšu desmitniekā pasaules čempionātā, jo, visticamāk, turp nebraukšu, ņemot vērā, ka trase ir līdzena un man tur nav, ko darīt. Man vajag vismaz kaut kādu reljefu. Un, pat ja es tikšu uz Rio, diez vai iebraukšu desmitniekā. Tad ir jāpalaimējas un visām zvaigznēm jāsakrīt. Jo, ja tu iebrauc desmitniekā, tu varēji cīnīties arī par uzvaru. Protams, ne vienmēr tā ir, bet bieži vien. Un, lai cīnītos par pjedestālu, man vēl trūkst tās pieredzes un kilometrāžas, kas ir citiem braucējiem. Es arī nedomāju, ka kaut reizi mūžā spētu iebraukt Tour de France desmitniekā.

Ak tā!

Jā. Bet tāds arī nav mans mērķis. Es nedomāju, ka tās ir sacensības manai fizioloģijai. Es, protams, varu sapņot, bet vērtīgāk manu enerģiju ir ielikt tur, kur es saskatu iespēju iebraukt desmitniekā. (Domā.) Es arī sevi īsti neredzu Tour de France, jo kopvērtējuma cīņa ir ļoti plānveidīga. Tur viss rit pēc scenārija. Un, jo vairāk izskauž dopingu, jo mazāk, par laimi, pārsteigumu.

Mani piesaista aktīvās gonkas, kurās neuzvar plānveida shēmas.

Priecājies, ka esi atgriezies Eiropā?

Noteikti, jo riteņbraukšanas centrs ir Eiropa. Es arī priecājos, ka mana komanda ir no Amerikas, jo tas man sniegs iespēju atgriezties Kalifornijā.

Arī pirms diviem gadiem tu dzīvoji Eiropā. Atceros, tolaik sniedzi intervijas franču valodā. Liekas, tu sportā esi veselu mūžību. Un arī tad, tāpat kā aizvadītajā sezonā, rādīji brīnumus trasē.

Tiesa, arī iepriekš ir bijuši daži uzplaiksnījumi, bet tobrīd vēl nebiju fiziski pietiekami spēcīgs. Biju par jaunu, lai ielēktu pirmās kategorijas sacensībās.

Patiesībā labi vien ir, ka pēdējos divus gadus pavadīju Amerikā un tikai tagad braukšu pasaules tūrē, jo noteikti esmu kļuvis spēcīgāks un neiekritīšu pārdzīvojumos par to, cik ātri brauc pārējie, bet es nespēju tikt līdzi.

Klau, bet kā tas ir būt sportistam, riteņbraucējam. Ko tu atbildi, kad cilvēki tev jautā, ar ko tu nodarbojies? Viņi tevi uztver nopietni?

Sports nav darbs. Es to tā neuztveru. Laiks un atdeve, ko ieguldi riteņbraukšanā, nezinu, vai tas ir tā vērts, ja vien tā nav tava sirdslieta. Man daudz vairāk ir jāsatraucas un jāraizējas par dzīvi tad, kad esmu, piemēram, Latvijā. Bet, kad esmu sacensībās vai treniņnometnēs, tas ir atvaļinājums.

Tu neatbildēji uz manu jautājumu pilnībā.

(Brīdi padomā.) Agrāk tiešām neuztvēra nopietni: “Kā tu pelni naudu? Braucot ar riteni! Vai tu kurjers esi? ” (Smejas.) Saproti, par ko es runāju? Tagad gan attieksme ir mainījusies. Man šķiet, tas ir liels mediju nopelns, ka riteņbraukšanu uztver kā profesionālu sportu, jo agrāk tā noteikti nebija.

Piemēram, ja tu spēlē hokeju un saki – es spēlēju Dinamo Rīga –, tad visiem ir skaidrs, kā tu sevi finansiāli nodrošini. Tas pats attiecas uz basketbolu.

Tavu uzvaru pērn pavasarī vienā no Kalifornijas tūres posmiem spilgti atspoguļoja arī Latvijas mediji. Kā tava dzīve tobrīd pamainījās?

Nekādas kardinālas pārmaiņas nepiedzīvoju, bet daži interesanti brīži gadījās. Kādās sacensībās man pienāca klāt un palūdza, vai var ar mani nobildēties. Es paskatījos apkārt, man līdzās neviena cita nebija. Tad sapratu, ka cilvēks runā ar mani. Dažkārt cilvēki mani uz ielas atpazina un sāka atskatīties.

Starp citu, arī jūnijā, kad biju Latvijā, cilvēki mani joprojām apsveica un atcerējās. Tas bija forši. Atbalsts, ko sniedz cilvēki, ir ļoti nozīmīgs. Sevišķi tas palīdz tādos gada brīžos, kad sacensības ir beigušās un tu vienkārši trenējies nākamajai sezonai, kaut kam abstraktam.

Bet tavā sportista būtībā – vai tajā kaut kas pamainījās?

Iespējams, guvu lielāku pārliecību pār saviem spēkiem. Un sapratu, ka man vairs nav tik tāls ceļš ejams, lai cīnītos ar lielajiem džekiem.

Es aizmirsu, ko tu Kalifornijā apdzini.

Peteru Saganu, kas ir pasaules čempions. Es biju viens, bet Sagans bija otrais ar grupu, kas iebrauca minūti ar kapeikām pēc manis.

Tu esi arī Rio 2016 stipendiāts.

Izskatās, ka Latvijai riteņbraukšanā būs divas vietas (99%, ka divas), bet pavisam skaidri to zinās janvāra vidū. Teorētiski ir trīs galvenie un tad pārējie kandidāti. Es, Aleksejs Saramotins un Gatis Smukulis. Bet to, kas brauks, izlems federācija. Teorētiski viņiem vajadzētu pieņemt atlases kārtību, ko viņi vēl nav izdarījuši. Un es pieņemu, ka federācija šo lēmumu pieņems tikai jūlijā, mēnesi pirms olimpiādes.

Tev rūp tas, vai tu būsi viens no diviem, kurš Latviju pārstāvēs Rio?

Es ļoti gribu braukt. Tā trase ir man piemērota, bet tas nav mans lēmums. Stulbākais it tas, ka vienīgais, ko varu darīt, ir trenēties un gaidīt.

Sportistiem pašiem ir jāsaprot, vai trase tam ir piemērota vai nav. Piemēram, man nav jēgas braukt uz pasaules čempionātu, jau cik cilvēkiem to esmu teicis. Tur ir līdzenums, nav kalnu. Tā nav mana vide. Sūtiet tos, kas var cīnīties par rezultātu.

Es nedomāju, ka tas var būt mērķis – aizbraukt uz olimpiādi. Uz olimpiādi ir jābrauc cīnīties. Bet, okey, man drāma nepatīk, es no tā visa turēšos pa gabalu.

Kā tev šķiet – cik kilometru tev jānobrauc, lai sasniegtu savu lielo dzīves mērķi?

(Domā.) Es teiktu – kādi 600 000 kilometri. Nē, labi 500 000, bet atlikušie 100 000 kilometri atliktu citu mērķu sasniegšanai.

Bet tu būtu vīlies, ja pēc visiem šiem kilometriem tu nesasniegtu kāroto?

Varbūt nedaudz. Bet es zinu, ka izdarīšu visu, kas būs manos spēkos. Un, cik tālu tikšu, tik tikšu. Tas nav tā – ja rezultāts izpaliks, visa mana dzīve būs nodzīvota velti.

Vienu es zinu: mana dzīve nebeigsies pēc 36 gadiem, kad beigšu savu karjeru. Sasniegumi riteņbraukšanā nav mans vienīgais dzīves mērķis.

Kā tu sevi redzi pēc divdesmit gadiem?

Pirms divām nedēļām sāku domāt par to, ka apkārtējie cilvēki man tik daudz devuši, ka es redzu sevi, darot kaut ko sabiedrības labā. Tīri dodot atpakaļ to, ko esmu saņēmis. Es varētu trenēt jaunos braucējus vai izveidot biznesu, kas sponsorē braucējus. Bet es ceru, ka nenonākšu politikā. To es nesaprotu un negribu saprast.

Runājot par politiku, atcerējos kāda latviešu mūziķa teikto, ka kara gadījumā savu ģitāru viņš mainītu pret automātu. Tu savu velosipēdu mainītu pret šaujamo?

Domāju, ka jā. Ja būtu jācīnās par Latviju, es to darītu ne tikai tā dēļ, ko Latvija man ir devusi. Tāpēc es arī gribu atdarīt sabiedrībai ar labu, jo liela daļa latviešu ir aizbraukuši sliktās labklājības dēļ. “Es braukšu atpakaļ tad, kad Latvijā viss būs labi.” Vecīt, tev pašam kaut kas ir jādara, lai būtu labi!

Tu esi dzīvojis Eiropā un Amerikā, bet vai kaut kur svešumā tu juties kā Latvijā?

Noteikti ne. Latvija man ir ļoti tuva, un tā, kā jūtos šeit, nejūtos citur. Latvijā cilvēki ir daudz iecietīgāki un laipnāki.

Tiešām?

Man tā liekas. Protams, latvieši nav tik atvērti kā super smaidīgie amerikāņi, bet mēs esam iecietīgāki un saprotošāki. Latviešiem rūp līdzcilvēki. Mēs esam gatavi palīdzēt.

Starp citu, vēl runājot par to atdarīšanu, Kristers Serģis man stāstīja, ka viņa ieguldījums motokrosā šobrīd ir pateicība par to, ko pats reiz saņēmis.

Lūk, un tie ir tie labie Latvijas cilvēki, par kuriem es runāju. Mēs esam mazā, piemirstā tauta, kuras labklājības līmenis nav pats augstākais, turklāt dažiem uz citu rēķina patīk savas kabatas piebāzt no visas sirds.

Labi, ka pieminēji naudu, saki – cik liela nozīme tavā dzīvē ir naudai?

Es nekad, parakstot kontraktus, neesmu prasījis lielāku ciparu. Nekad. Ko man dod, to es ņemu. Nauda nekad nav bijis mans mērķis. Lai arī kādu summu man iedos, es izdzīvošu. Iedos lielāku, es dzīvošu labāk. Iedos mazāk, es dzīvošu pieticīgāk, vairāk taupīšu. Es neatļaušos nopirkt labāko velosomu, es nopirkšu otru labāko. Varbūt man ar to būs smagāka pārvietošanās, bet galā tikšu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

MADSHUS Latvijas kausa izcīņa biatlonā, Madonas posms.

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk