Dalīties „Treneris. No izaicinājumiem neatsakās“

Treneris. No izaicinājumiem neatsakās

Priekšā cīņa par 104. lielo balvu – Izraēlas čempiona nosaukumu – un, protams, septembris Stambulā, kur Latvijas valstsvienība ar treneri Bagatski priekšgalā ceturto reizi spēlēs Eiropas čempionāta finālturnīrā. „Grūti? Nav laika par to domāt. Katra diena nāk ar jauniem izaicinājumiem un uzdevumiem, kuru risināšanai jāvelta visa enerģija. Nav viegli, toties ļoti interesanti.”

No „Zaļā kalna” virsotnes

Pirms nieka 11 gadiem Ainara Bagatska trenera karjeru ievadīja galvu reibinošs pavērsiens. Sezonu sācis kā komandas Barons spēlējošais galvenais treneris, 2006. gada martā Bagatskis saņēma pārsteidzošu piedāvājumu kļūt par Eirolīgas komandas Kauņas Žalgiris galveno treneri. Un piekrita, izraisīdams emociju vētru Latvijas basketbola sabiedrībā. Vieni nesaprata aizsāktā darba pamešanu sezonas izšķirošo cīņu priekšvakarā, citi neslēpa skepsi par Bagija profesionālo gatavību atsaukties tik nopietnam izaicinājumam, vēl citi brīnījās par lietuviešu izvēli krīzes brīdī savu nacionālo lepnumu uzticēt trenera darbu nesen sākušajam latvietim. Šādam piedāvājumam nepieciešamo reputāciju Bagatskis bija nodrošinājis nepilnās divās Žalgiris sastāvā nospēlētajās sezonās, 37 (!) gadu vecumā debitējot Eirolīgā. Viņa postenī spēlējošie konkurenti bieži bija fiziski spēcīgāki un ātrāki, taču Bagija unikālais snaipera talants un ilgajā karjerā sakrātā spēles izpratne palīdzēja būt noderīgam pat Arvīda Saboņa sabiedrībā. Piedevām…

Zināt, kāpēc Žalgiris mani tik labi uzņēma? Tāpēc, ka esmu foršs čalis,” kādā intervijā it kā pa jokam teiktajai frāzei patiesībā bija nopietns segums. Ainara komunikabilitāte viņam palīdzēja (un palīdz) ātri iejusties ikvienā kolektīvā, un lietuvieši ātri novērtēja ne tikai kaimiņa sportiskos talantus, bet arī neviltoto interesi par kluba dzīves organizāciju un tradīcijām. Un, kad finanšu problēmas un sportiskās neveiksmes Žalgiri bija iedzinušas krīzes bedrē, kluba vadītāji glābēja lomai noskatīja nevis kādu no Lietuvas leģendām, bet gan latvieti.

Žalgira stūre Ainara rokās bija nepilnus desmit mēnešus, kuru laikā neizdevās izvairīties no lielākajiem zemūdens akmeņiem Viļņas Lietuvos rytas un Eirolīgas superklubu izskatā. Tomēr Kauņā Bagatski joprojām piemin ar labu vārdu, bet paša Ainara minētās rakstura iezīmes pavērušas durvis arī uz Serbijas basketbola un pat NBA kuluāriem.

Talantu atraisītājs

No virsotnes ar nosaukumu Žalgiris nolaišanās tuvāk basketbola grēcīgajai zemei nebija vienkārša. Valmieras komandai, kas kļuva par Bagatska nākamo darbvietu, „treknajos gados” iespējas nebija salīdzināmas ar Rīgas un Ventspils klubiem, tāpēc medaļas un īsts profesionālais gandarījums izpalika. Tāpat kā Krasnojarskas klubā Krievijā, eksotiskajā Gruzijā un pirmskara Ukrainā sportiski augstvērtīgās superlīgas viduvējā provinces komandā KrivbasBasket. Uz šā fona Ukrainas basketbola flagmaņa Kijevas Budiveļņik uzaicinājums galvenā trenera amatā izskatījās pēc avansa, taču ukraiņu menedžeri izrādījās tālredzīgi. Pavērušos iespēju Ainars izmantoja pilnībā, divas reizes aizvezdams komandu līdz valsts čempiona titulam un, pats galvenais, cienīgi startējot Eiropas visprestižākajā turnīrā Eirolīgā, konkurencē ar budžeta iespēju ziņā nesalīdzināmi pārākiem sāncenšiem izcīnot par dažām uzvarām vairāk, nekā no komandas tika gaidīts. Tas pats atkārtojās arī 2015. gada sezonā Krievijas klubā Ņižņijnovgorodā, un te jau var runāt par trenera Bagatska rokrakstu – viņa vadītās komandas spēlē labāk, nekā prognozēts, mehāniski salīdzinot spēlētāju vērtību profesionāļu darba tirgū.

Treneris nedrīkst darboties aizspriedumu varā – katrs spēlētājs ir pelnījis savu iespēju,” šajā trenera tēzē atbalsojas paša Bagatska ilgajā basketbolista karjerā iekrātā pieredze. Saskatot spēlētāja talantu un ļaujot tam izpausties, treneris pretim saņem motivētu sportistu, kas gatavs gāzt kalnus. Viņa vadītajās komandās savu prasmi ir pierādījuši un nākamā līguma cenu paaugstinājuši gan ukraiņi un krievi, gan amerikāņi. Arī latvieši, jo Bagatskis atšķirībā no daža cita svešumā strādājoša Latvijas speciālista bieži aicinājis savās komandās gan mūsu spēlētājus, gan trenerus. Dažs savu iespēju izmantojis, cits  – ne, bet tas jau ir cits stāsts.

Septiņos gados no ērkšķiem līdz…

Kopš 2010. gada vasaras paralēli karjerai klubos vijies arī otrs trenera Bagatska darba pavediens, kas iekrāsots Latvijas karoga sarkanbaltsarkanajās krāsās. Toreiz – pirms septiņiem gadiem – Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības vietā bija „tusētāju paaudzes” atstātās nepiepildīto cerību drupas, pilnīgi jauns sastāvs un miglaina nākotnes vīzija. Šādas komandas galvenā trenera amats ne tuvu nesolīja medusmaizi vai plusus reputācijai. Vairāki potenciālie kandidāti saskatīja problēmas un riskus, Bagatskis redzēja iespējas un izmantoja tās, gadu gaitā veidojot un uzturot spēlētāju talantu izpausmei labvēlīgus apstākļus. Arī nebaidoties darbā iesaistīt autoritatīvus palīgus. Tiesa, šajā laikā pa īstam viņam paveicās vienu reizi – 2010.gada rudenī. Pēc viduvēji aizvadītā kvalifikācijas turnīra beigām Starptautiskā Basketbola federācija pēkšņi nolēma paplašināt Eiropas čempionāta finālturnīra dalībnieku loku līdz 24 komandām, iespējas piedalīties atvēlot arī Latvijai. 2011. gadā Šauļos piecu ļoti spēcīgu komandu konkurencē latvieši gan piedzīvoja piecus zaudējumus, taču skeptiķu prognozēto sagrāvju vietā visās spēlēs bija nopietna cīņa par uzvaru, negriežot ceļu Francijas, Serbijas Vācijas, Itālijas un Izraēlas zvaigznēm. Latvijas komandas atdzimstošo sparu novērtēja gan pretinieki, gan līdzjutēji, un simpātiju avanss netika izniekots. 2013. gadā – 11. vieta Eiropas čempionātā, paklūpot pēdējā solī pirms ceturtdaļfināla. 2015. gadā – 8. vieta Eiropā un iegūtas tiesības pēc 24 gadu pārtraukuma piedalīties olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā.

Sešu gadu garumā veiktais darbs devis labus rezultātus. Kopā esam auguši gan kā profesionāļi, gan kā personības. Esmu lepns strādāt ar šo komandu,” 2015. gada septembrī pēc uzvaras astotdaļfinālā pār Slovēnijas izlasi Bagatskis neslēpa profesionālo gandarījumu. Paveiktais tika atalgots ar Latvijas labākās sporta spēļu komandas godu un paša Bagatska nomināciju uz valsts labākā trenera titulu. Balva gan pagaidām gājusi secen, it kā liekot pie sirds, ka treneris savu augstāko virsotni nav sasniedzis. Kurš daudz spēj, no tā daudz prasa – iespējams, tāpēc daļa sabiedrības beidzamajā laikā sākusi vairāk akcentēt nevis valstsvienības konsekvento progresu Eiropas rangu tabulā, bet gan neveiksmes labi aizvadītu turnīru izskaņās (pati pēdējā – zaudējums Puertoriko izlasei olimpiskās kvalifikācijas pusfinālā 2016. gada vasarā), kas liedz sasniegt vēl vairāk. Uz visāķīgākajiem jautājumiem atbildēt allaž gatavajam Bagatskim katrai šādai neveiksmei, protams, ir loģisks skaidrojums, kurā netrūkst arī paškritikas. Taču basketbolā katra sezona un katrs turnīrs nāk ar savu sižetu un savām mīklām, kas ik reizi jārisina no jauna. Līdz šim izšķirīgie rēbusi nav padevušies. Veiksme pārbauda stipros?

Pasaules basketbola leģendas priekšgalā

Izcila pieredze,” tik kodolīgi Ainars raksturo ieguvumus 2016./2017. gada sezonā. Tās sākumā viņš kārtējo reizi pārsteidza, piekrizdams kļūt par slavenā amerikāņu speciālista Deivida Blata palīgu Stambulas klubā Darussafaka. Bet decembrī atsaucās Izraēlas un pasaules basketbola leģendas Maccabi aicinājumam kļūt par ceturto (!) treneri, kas šosezon vada slaveno komandu. Tāpat kā reiz uz Kauņu, arī uz Telavivu viņš netika aicināts klubam vissaulainākajā laikā. Taču tagad ar savu piekrišanu vairs nepārsteidza nevienu. Jā, pieradinājis, ka nemēdz atteikties no iespējām. „Trīs spēlētājus atbrīvojām, vairākus no ierindas izsitušas traumas. Februāra beigās treniņā ierindā bija pieci basketbolisti… Sezonas gaitā jāpārkārto komandas modelis, turklāt jāņem vērā, ka Eirolīgā varam spēlēt kaut vai tikai ar ārzemniekiem, bet Izraēlas čempionātā laukumā visu laiku jābūt diviem vietējiem,” Bagatskis raksturo apstākļus, kādā darbu sākusi „jaunā slota”.

Piedevām Maccabi Izraēlā nav tikai titulētākā komanda. Tā ir leģenda – nacionālais lepnums. „Visos lielajos klubos trenerim katra spēle ir kā pēdējā, un neteikšu, ka Maccabi šai ziņā daudz atšķiras no Žalgira. Tāpat nav iespējams mierīgi pastaigāties pa ielām vai pasēdēt kafejnīcā. Spiediens ir milzīgs, tomēr man ļoti patīk labestīgā gaisotne gan kluba birojā, gan zālē. Jūtams, ka visi stāv un krīt par savu komandu, visi pārdzīvo par neveiksmēm un no sirds priecājas par uzvarām. Jūtams, ka vienpadsmit tūkstoši skatītāju nāk izbaudīt šovu, nevis svilpt, ja savējiem neveicas. Sezonas laikā esmu jau ceturtais treneris, kas vada komandu, un tā ir netradicionāla situācija. Bet basketbolā tādas gadās, un mans pienākums ir meklēt optimālus risinājumus. Atrast pareizo pieeju spēlētājiem, saliedēt personības komandā, dot taktisko ievirzi. Protams, noder visa līdzšinējā pieredze. Arī tas, ko Stambulā iemācījos no Blata. Ieguvumus pa īstam var apjaust no laika distances, novērtējot, cik svarīgs ir sistēmiskums, konsekvence.”

Maccabi uzvara Izraēlas kausa izcīņā apmierinājusi tikai nelielu kluba un līdzjutēju apetītes daļu. Priekšā grūti uzvaramā cīņa par līdzdalību Eirolīgas izslēgšanas turnīrā (sezonas pirmajā pusē konkurenti atlaisti pārāk tālu) un, pats galvenais, Izraēlas čempionāta finālspēles, kurās savulaik pašmājās neuzvaramā komanda nav triumfējusi – neticēsiet! – trīs beidzamos gadus.

Vakar krustojumā no blakus mašīnas man māja, lai atverot logu. Un izdzirdēju: „Galvenais, nepamet komandu – viss nokārtosies!” Fantastiska attieksme,” Bagatskis neslēpj, ka atbalsts viņam ir svarīgs, un saprot, ka tas nebūs mūžīgs. „Basketbolā ne uzvarai, ne zaudējumam nav viena cēloņa. Rezultātu nosaka apstākļu komplekss, kurā katrs var ietekmēt tikai daļu. Svarīgi izdarīt visu, ko vari, lai komanda uzvarētu. Vai ar to pietiks – to redzēsim sezonas beigās.”

Es, protams, sekoju Latvijas spēlētāju gaitām klubos, dažkārt sazinos ar puišiem un kolēģiem. Jau skaidrs, kad vasarā trenēsimies un ar ko spēlēsim, bet nav skaidrs, kas trenēsies un spēlēs. Loģiski – vēl priekšā klubu sezonas izšķirīgās spēles. Iepriekšējos gados izveidojies komandas kodols, ko katru gadu cenšos mazliet atsvaidzināt un papildināt. Iespējas ir, jo izauguši labi jaunie spēlētāji. Daži – pat ļoti labi. Protams, ceru, ka reiz izdosies sapulcēt visus. Tad būsim vēl stiprāki nekā iepriekš un ļoti neparocīgi pretiniekiem. Vai ar to pietiks lielai uzvarai? Redzēsim,” treneris Bagatskis ar solījumiem nemētājas. Viņš dara.

Īsumā

Ainars Bagatskis

Dzimis: 1967. gada 29. martā Rīgā

Izglītība: Rīgas 3. BJSS audzēknis

Spēlējis: Latvijas, kā arī Norvēģijas, Polijas, Francijas, Krievijas un Lietuvas klubos

Spēlētāja karjera: pirmā komanda Rīgas VEF (1986. gadā), pēdējā – Kauņas Žalgiris (2005). Latvijas (1994., 1996.–1998., 2002.–2003.), Norvēģijas (1993), Lietuvas (2004.–2005.) un Baltijas līgas (2005) čempions

Latvijas valstsvienības rezultatīvākais spēlētājs: 2165 punkti 143 spēlēs (1992–2003)

Galvenais treneris: Barons/LU (2006), Kauņas Žalgiris (2006–2007), Valmiera/Lāčplēša alus (2007–2009), Krasnojarskas Jeņisej (Krievija; 2010), Sokhumi (Gruzija; 2011), Krivojrihas KrivbasBasket (Ukraina; 2012), Kijevas Budiveļņik (Ukraina; 2012–2014), BC Nizhny Novgorod (Krievija; 2015–2016) Telavivas Maccabi (kopš 2016. gada decembra). Ukrainas čempions (2013., 2014.)

Latvijas vīriešu valstsvienības galvenais treneris kopš 2010. gada: vadījis komandu 98 spēlēs (46 uzvaras), tai skaitā 47 FIBA turnīru spēlēs (24 uzvaras) un 3 Eiropas čempionātu finālturnīros

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

NBA X TIMBERLAND KOLEKCIJA

Bostonā dzimušais zīmols Timberland un Nacionālā Basketbola asociācija (NBA) sporta fanus aicina šo ziemu baudīt abu kompāniju kopīgi radītajos debijas…

Nākamais raksts:

Pasaules pilsonis

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk