Dalīties „Vēja meita“

Vēja meita

Esmu dzirdējis, ka sprinteri, skrienot simts metru, nedomā, jo distance ir pārāk īsa.

Nav tā, ka galvā būtu pilnīgs tukšums, taču nav arī laika domāt. Ja ķermenis kapā uz maksimālo, manuprāt, galva nefunktierē.

Bet kā tas notiek? Tu nostājies uz starta, atskan šāviens – un tad…?

Tad ir jāsāk kapāt.

Kapāt?

Kapāt. Tu esi strādājis mēnešiem ilgi, trenējis muskuļus, skrējis, un tagad tas viss tev ir jāieliek 12  sekundēs (vēlams mazāk.). Pirms skrējiena es domāju par daudzām lietām. Man ir svarīgi, lai es tehniski pareizi izpildītu startu, lai pirmie soļi padotos maksimāli plaši, jo svarīgs ir katrs centimetrs.

Ko tas nozīmē – pareizi izpildīt startu?

Rezultāts veidojas no sekundes desmitdaļām un simtdaļām. Tas nozīmē, ka tev pēc iespējas precīzāk ir jātrāpa kopā ar starta šāvienu. Ar treneri esam novērojuši, ka man ir tendence pēc šāviena pierauties augšā. Tāpēc es skrienu 400 metru, kur startam nav tik izšķirīgas nozīmes.

Ja es pareizi sapratu, tu vispirms piecelies, iztaisnojies un tikai tad sāc skriet, bet pareizi būtu skrējienu sākt no pietupiena.

No puspietupiena. Bet nav gluži tā, ka es pieceļos un tad sāku skriet.

Līdz ar to tu zaudē sekundi.

Nu nē! Labi ja divas sekundes desmitdaļas.

Labi. Es domāju sekundēs. Starp citu, vakar lasīju, ka neviena sprintere nav pārlauzusi desmit sekunžu barjeru.

Un arī nepārlauzīs! Sieviete nekad neskries tā kā vīrietis.

Kāpēc?

Pirmkārt, nevienai sievietei nav tāda auguma kā vīrietim. Otrkārt, sievietes un vīrieša fizioloģiju nevar salīdzināt. Vīrietis ir radīts stiprāks.

Un tomēr – kāpēc sieviete nevar paskriet tik ātri, cik vīrietis?

(Nopūšas.) Labs jautājums. Tas ir tas pats – kāpēc sieviete svarcēlāja nevar pacelt tikpat daudz, cik vīrietis.

Foto: Gatis Gierts (F 64)
Foto: Gatis Gierts (F 64)

Tu vienmēr domā par uzvaru?

Šķiet, ka jā, bet dažkārt ir jāņem vērā konkurence. Turklāt uzvara ne vienmēr ir iespējama.

Kā tev šķiet, cik būtiski ir domāt par uzvaru vai par to, cik laba esi?

Par to cenšos nedomāt, jo nekad neesmu pilnībā droša. Pēc dabas esmu mierīga, maiga un radoša. Bet ir tādas sportistes, kas pirms sacensībām sevi uzkurina un uz starta iznāk niknas un ar domu – es tūliņ visas noskriešu.

Tu esi gājusi katoļu skolā. Tas uz tevi ir atstājis iespaidu?

Jā, es labprāt aizeju uz baznīcu un labprāt to darītu biežāk. Ticu, ka ir augstāki spēki, kas mani redz, dzird un sargā. Es arī esmu piedzīvojusi, ka man kāds palīdz.

Kādā ziņā – palīdz?

Brīžos, kad man ir izteikti grūti un pārņem izjūta, ka netikšu galā, apstākļi sakārtojas un viss atrisinās.

Bet skrienot tu piesauc Dievu?

Nē, tad var paļauties tikai uz sevi. Neviens cits manā vietā neskries. (Smejas.)

Tātad sportā uz Dievu paļauties nevar?

Uz Dievu vienmēr var paļauties. Bet tie, kas nepaļausies paši uz sevi, uz tiem nepaļausies arī Dievs. Ne velti ir teiciens: sargi sevi, un arī Dievs tevi sargās.

Iepriekš teici, ka esi maigas un radošas dabas cilvēks. Un tomēr tu esi gatava močīt līdz galam.

Dažkārt sevi pieķeru pie domas, ka esmu psiholoģiski vājāka par dažām citām sprinterēm. (Domā.) Bet es nejūtos vāja, jo vairākas reizes esmu sev pierādījusi, ka varu vairāk nekā domāju. Vienlaikus apzinos, ka neesmu mašīna.

Gatavojoties sarunai, skatījos tavas bildes no sacensībām. Tev ir tāds ļoti koncentrēts, uz priekšu vērsts, ciešs skatiens. Kur tu skaties?

Uz finišu. Uz neko citu skatīties nedrīkst.

Foto: Gatis Gierts (F 64)
Foto: Gatis Gierts (F 64)

Zini, manuprāt, tu esi ļoti netipiska sportiste. Tu spēlē ģitāru, dziedi, dejo.

Ģitāru vairāk spēlēju, pirms sāku sportot. Tagad jau no maniem pirkstu galiem (parāda rokas) ir pazudusi cietā ādiņa. Ģitārspēle bija hobijs, taču esmu kopā ar draudzenēm uzstājusies koncertos, tostarp dažādos konkursos. Savukārt deja man tuva joprojām. Pie pirmās izdevības dodos uz JTDK Ūdzeņa mēģinājumiem. Zinu, ka noteikti gribu braukt arī uz nākamajiem Dziesmusvētkiem.

Tu atceries, par ko vēlējies kļūt?

Es droši vien tagad samelotu, ja mēģinātu atbildēt uz šo jautājumu. Pat pabeidzot vidusskolu, nezināju, kur studēšu. Es arī nesapņoju kļūt par sportisti, jo ar vieglatlētiku sāku nodarboties vēlu un spontāni. Man ir grūti iedomāties, kā bija tad, kad nesportoju.

Teici, ka katras brīvdienas pavadi Latgalē. Kāpēc?

Man jau viena nedēļas nogale pēc darba nedēļas Rīgā ir par daudz. Esmu māju cilvēks. Rīga mani smacē. Pirmkārt, tajā pusē dzīvo mans draugs, ģimene – mamma, tētis, māsa, brālis. Es ļoti labi jūtos mājās. Otrkārt, tur dzīvo mans Latgales treneris Pēteris Stripkāns, kas ar mani strādā individuāli, – tas, šķiet, nāk par labu maniem rezultātiem un papildina Rīgas treniņus. Rīgā mani trenē lieliskais Edvīns Krūms, šeit man ir kolosāli treniņbiedri, un pamatdarbu mēs izdarām kopā. Šajā visā procesā man dažreiz liekas, ka Guntai ir divas paralēlās dzīves – Rīgā un Latgalē.

Ko būtisku tev ir iemācījis Rēzeknes treneris?

Man no dabas ir labs, plašs solis, kuru ar treneri esam nostiprinājuši. Viņš man tic vairāk, nekā es pati sev. Viņš mani nekad nav slavējis vai lielījis. Viņš man ir iemācījis kūtrumiņu, jo nav vajadzības plātīties. Manuprāt, tas nav ne pieklājīgi, ne pieņemami.

Kāda ir latgaliešu sieviete?

Nav tādas vienas. (Smejas.)

Bet latgaliešu vīrietis?

Arī tie nav vienā maisā bāžami. Cilvēkiem ir kaut kāds kolektīvs priekšstats par latgaliešiem. Es teiktu – latgalieši ir sirsnīgi, patiesi un strādīgi.

Piekrīti tam, ka eksistē dzīve pirms un pēc sporta?

Pilnībā piekrītu. Kā jau teicu, man ir sajūta, ka dzīvoju dubultdzīvi. Sports ir kaut kas tāds, kas nav salīdzināms ar visu pārējo. Man patika gan dzīve bez sporta, gan ar to. Es nekad nenožēlošu sportā pavadītos gadus, jo tie man ir devuši ļoti daudz. Tāpat man šķiet, ka nejutīšu nožēlu tajā brīdī, kad beigšu savas aktīvās sporta gaitas. Sievietei ir jākļūst par labu māti, jārūpējas par ģimeni. Sievietei ir jādod, nevis jādzīvo tikai sev, jāvergo savai karjerai.

Vai tam, kur esi šobrīd, ir jāpateicas arī vecāku stingrajai rokai? Viņi tevi virzīja, sakot – dari to vai to?

Man neviens nekad un neko nav uzspiedis. Vecāki man vienmēr ir likuši justies atbildīgai par to, ko daru. Manī ir liela cieņa pret vecākiem. Ja es kaut ko izdarīju ne tā, viņi parādīja, ka jūtas slikti. Līdz ar to man bija divtik sliktāk. Kad sāku sportot, manas attiecības ar vecākiem jūtami uzlabojās. Un, jo tālāk no mājām dzīvoju, jo vairāk vecāki man uzticējās un paļāvās uz mani.

Lai gan jau runājām par latgaliešiem, saki – ko nozīmē latgaliešu spīts?

Tas noteikti ir viens no tiem iemesliem, kāpēc puiši kaujas zaļumballēs. Bet zini, kur Latgalē vislabāk var novērot spītu? Baznīcā. Vecās tantītes ir tik sīkstas, katrai mājās ir pa divām gotiņām, viņas no rīta ceļas, lai izslauktu pienu, un, neņemot to vērā, viņām ir jāpaspēj uz baznīcu. Ar sāpošu muguru visu vasaru ravē dārzu, pļauj ar izkapti. Viņas nesēž dzīvoklī, neskatās televizoru, bet iet līdz galam.

Bet šī īpašība noteikti mājo arī tevī.

Droši vien. Esmu sev teikusi: tagad ej un pierādi sevi, meiteni no Latgales, no mazajiem Lendžiem, – ej un pierādi, ka esi labākā.

Vai to tu atceries sacensībās, kurās esi maukusi uz visu banku?

Pagājušajā vasarā piedalījos U 23 sacensībās Tallinā. Braucot turp, biju sev pamatīgi iegalvojusi, ka labi jānostartē, jāizcīna medaļa un jātiek olimpiskajā pamatsastāvā. Pirmos 200 metrus es noskrēju ļoti ātri, zem 24 sekundēm. Trīssimtajā metrā man bija 37 sekundes. Teorētiski man bija atlikušas 14 sekundes, lai izpildītu olimpisko normatīvu. Bet pēdējos 20 metros man beidzās baterijas, rezultātā finišēju kritienā. Piecēlos un nodomāju: ceru, ka esmu vismaz pāri līnijai.

Iespējams, daudziem lasītājiem tas būs jaunums, bet, lūdzu, mazliet pastāsti par slikto dūšu pēc finiša.

Tā ir diezgan izplatīta parādība, sevišķi skrienot 400 metru. Pēc skrējiena esi tā izlicies, ka pienskābe sakāpj galvā, organisms saindējas un pirmā reakcija ir vemšana. Iesākumā, kad nezināju, kā pareizi un kad ēst, slikta dūša bija biežāk. Bet arī šo īpašību var uztrenēt.

Bet es nesaprotu, kā tas ir – izlikt sevi līdz sliktai dūšai.

Es arī agrāk to nevarēju saprast. Skatījos, kā mans brālēns Renārs Stepiņš mokās pēc finiša un brīnījos, domājot: kas viņam kaiš? Varbūt slims? Bet tagad es to saprotu ļoti labi.

Šogad esi Skrien Latvija Rēzeknes pusmaratona vēstnese. Bet vai tu mēdz skriet arī garās distances?

Godīgi sakot, man nepatīk skriet vairāk par pieciem kilometriem. Bet rudenī treniņos mēs skrienam arī 10, 12 un 15 kilometru. Maratonus neskrienu, bet tautas skrējienos es piedalos labprāt.

Visām karjerām reiz pienāk gals. Vari iztēloties, kāda būs tava pirmā diena pēc karjeras beigām?

(Domā.) Manuprāt, to noteiks mans ģimenes stāvoklis. Kā jau teicu – ja man būs bērni, kam atdot savu enerģiju, tā nebūs liela problēma. Bet citos apstākļos es, visticamāk, uzvilkšu krosenes un došos skriet krosiņu.

Tagad būtu piemērots brīdis tev pajautāt – kā tu kvalificējies Rio olimpiskajām spēlēm.

Mēs jau iepriekš runājām par sacensībām Tallinā, kurās finišā kritu, lai gan sasniedzu savu personīgo rekordu (52,60). Tomēr ar to bija par maz, lai izpildītu normatīvu. Pēc divām nedēļām, jūlijā, startēju Somijas pilsētā Joensū. Laiks bija vēss, bet konkurence – švaka. Tas nav mazsvarīgi, jo stiprāka konkurence veicina labāku rezultātu. Neņemot vērā nelabvēlīgos apstākļus, es vēlreiz laboju savu personīgo rekordu – 52,29. Taču ar to tik un tā nepietika, lai kvalificētos.

Un tālāk?

Augustā man tika dota vēl viena iespēja. Lai gan pasaules čempionāta normatīvs bija 52 sekundes, mani uzaicināja piedalīties. Šķiet, visas nebija izpildījušas normatīvus, tāpēc dalībnieces atlasīja pēc vietas rangā. Pekinā finišēju ar rezultātu 52,17, bet ar to joprojām bija par maz. Man par brīnumu, notika neticamais. Starptautiskā Vieglatlētikas federācija pazemināja kvalifikācijas normatīvus olimpiādei līdz 52,20, tādējādi es tiku pie ceļazīmes uz Rio.

Foto: Gatis Gierts (F 64)
Foto: Gatis Gierts (F 64)

No visiem sportistiem, kurus savā dzīvē esmu sastapis, tu esi vienīgā, kas studē tiesību zinātnes.

Kā jaunieši mūsdienās nonāk pie savas izvēles? Pirmais ceļš – iet tur, kur iet visi. Otrais – kur mazāk jāmācās. Trešais – stājas tur, kur lielāka iespēja tikt budžetā. Man pēc vidusskolas noteicošais bija budžets. Un es zināju, ka vēlos studēt Latvijas Universitātē. Iesniedzu dokumentus trijos virzienos: komunikāciju zinātnēs, tiesību zinātnēs un sporta pedagogos. Komunikācijās netiku budžetā, bet tiku juristos. Biju ļoti priecīga, tādēļ neaizdomājos, ka tas varētu traucēt sportam.

Pirms tam teici, ka esi radoša. Turpretī tiesību zinātnes man izklausās galīgi sausas un tehniskas.

Dažkārt gluži pretēji – tā ir ļoti radoša. Tas būtu ļoti slikts jurists, kas vadītos tikai pēc likuma burta. Juristam ir jāprot interpretēt, iztēloties katru situāciju, jo katrā situācijā ir citas nianses. Taisnība ir jāmeklē pēc iekšējās pārliecības.

Bet kā zināt, kas ir taisnība?

Es jau teicu – jāņem vērā iekšējā pārliecība.

Jums tā māca?

Tas jāsaprot pašam. Tieši tā mums nemāca, bet, risinot kāzusus*, iztēlojos, ka esmu tiesneša vietā vai kādā no pozīcijām.

Lūdzu, mini kādu piemēru!

Ir notikusi zādzība, kurā iespējami arī vardarbības elementi. Laupīšana ir uzbrukums, saistīts ar vardarbību, nolūkā iegūt mantu, zādzība ir slēpta vai atklāta mantas nolaupīšana. To definē likums. Ir jāanalizē, jāvērtē subjektīvā puse, jāvērtē, ar kādu nolūku noziegums izdarīts, vai vardarbības elements tiešām bijis, vai apzināti un tamlīdzīgi. Par to jāraksta referāts…

Kāda tam nozīme – rāva somiņu apzināti vai ne.

Vistiešākā! Lai zinātu, kuru pantu un kādu sodu piemērot.

Tu uz sevi vari paļauties?

Es varu kavēt tikšanos, kā šīs intervijas gadījumā (smejas), bet, ja man ir jāizdara darbs, es izdarīšu.

Tādēļ arī jautāju, jo, manuprāt, sports labi sader ar tavām studijām.

Sports disciplinē. Tas norūda morāli. Domāju, ka arī stresa situācijas, kuras izdzīvoju sportā, mani dara stiprāku, palīdz reaģēt adekvāti un koncentrēties. Pateicoties sportam, jūtos morāli daudz nobriedušāka savos divdesmit gados.

 

*Gadījums, nejauša darbība atšķirībā no tīšas vai neuzmanīgas darbības; darbība, kurai ir pārkāpuma, nozieguma pazīmes, bet kurā nav vainas elementa.

 

Komentāri

  1. Gunārs

    forši Gunta, tu esi malacis! tā turpini, lai tev veicas!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Maratona vēsture

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk