Dalīties „Vieglatlēte Sindija Bukša: Es gribu pārkāpt savas robežas“

Vieglatlēte Sindija Bukša: Es gribu pārkāpt savas robežas

Sprintere un vieglatlēte Sindija Bukša nereti tiek dēvēta par Latvijas ātrāko sievieti. Viņa ir jauna, ambicioza, neatlaidīga un pārliecināta, ka šī brīža sasniegumi ir tikai sākums kam lielākam. Mēs runājam par motivāciju, iekšējo spēku un to, kā cīnīties par jebkuru lietu savā dzīvē.

– Ko tev personīgi un profesionāli nozīmē sports?

– Sports un īpaši vieglatlētika manā dzīvē spēlē lielu lomu. Tā ir mana atkarība, kas izdala laimes hormonus ķermenī. Vieglatlētika personīgi man ir devusi dzelžainu raksturu un neapturamu degsmi cīnīties par jebkuru lietu savā dzīvē. 

 

– Kur tu rodi motivāciju regulāriem treniņiem un nemitīgai sava profesionālā līmeņa paaugstināšanai?

– Runājot par motivāciju, es pat īsti nezinu, kur to smeļos. Laikam jau tā ir apziņa, ka jau no agras bērnības vēlos sasniegt kaut ko vairāk, nekā tikai būt cilvēks, kurš eksistē un nav gatavs pārkāpt savas robežas. 

– Bet tomēr – vai tev ir bijuši arī tādi brīži, kad šķiet, ka motivācijas trūkums ir tik liels, ka varētu visu dienu pavadīt pie TV ekrāna?

– Protams, ir reizes, kad motivācija ir kaut kur pazudusi, bet, lai to atgūtu, es vienmēr aizdomājos par to, kāpēc es vispār sāku nodarboties ar sportu. Mana dzīve nav bijusi puķēm kaisīta, tādējādi vienmēr vēlējos un aizvien vēlos to padarīt labāku. Tad arī radās apziņa, ka gribu būt kaut kas vairāk, bet, lai to sasniegtu, ir bijis smagi jāstrādā. Sev vienmēr esmu teikusi – es nekad nedrīkstu pamest iesākto un padoties, jo tas ir vieglākais, ko cilvēks var izdarīt.


– Kāds ir tavs profesionālais sapnis par nākotni?

– Noteikti nokļūšana olimpiskajās spēlēs, kas ir katra profesionāla sportista sapnis. Būt tur jau būtu uzvara. Tāpat es vēlos mainīt Latvijas sprinta vēsturi, lai mani atcerētos kā izcilu sportisti. Noteikti gribu arī atvest mājās kādu augstākā kaluma medaļu un redzēt, kā Latvijas karogs tiek pacelts, kamēr mūsu valsts himna pieskandina stadionu.


– Ja tev tiktu dota iespēja izteikt vēlēšanos un šodien kļūt par olimpisko čempioni vai kļūt par tādu pakāpeniski sava darba rezultātā – kāda būtu tava izvēle?

– Ja mans vienīgais mērķis būtu kļūšana par olimpisko čempioni, tad es izvēlētos pirmo iespēju. Bet es gribu to sasniegt pati, jo, ja man šo iespēju iedotu uzreiz, tas būtu pārāk vienkārši, un jāatzīst – es nekad neeju vieglāko ceļu. To, ko dod process un ceļš uz sasniegumiem, mēs nevaram nopirkt vai iztēloties, tas vienkārši ir jāizdzīvo. Ja arī tagad būtu olimpiskā čempione, es tāpat tāda nejustos, jo nebūtu to nopelnījusi ar savu darbu.

– Kā tu ikdienā atrodi balansu – ko tu dari ārpus sporta?

– Sports var būt arī par daudz un tādēļ, lai tas man radītu prieku, es cenšos darīt lietas, kas nav ar to saistītas. Man patīk mūzika – es ieslīgstu tajā un savā ziņā izeju no sporta. Tāpat arī mana studiju izvēle nav saistīta ar sportu – studēju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Cilvēki man ir jautājuši, kāpēc tieši šāda izvēle – atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša: es nevēlēlos, lai sports ir mans darbs, bet gan tas, kas sagādā prieku un ko mīlu. 

Teksts: Liene Pālēna

Komentāri

  1. Uvis

    Pārkāp,nevis muldi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Vieglatlētika bērnu gaumē 

Caur spēlēm, dažādību, sadarbošanos un veselīgu konkurenci kustību prieku bērniem sajust ir daudz vieglāk nekā tad, ja vieglatlētika tiek apgūta…

VIEGLATLĒTI ZIEMĀ NESNAUŽ

Vieglatlētiku uzskata par vasaras sporta veidu karalieni. Ko karaliene dara ziemā?   Kitija Paula Melnbārde,tāllēcēja «Galvenās sacensības vieglatlētiem notiek vasarā,…

Nākamais raksts:

Skolotāja Fridrihsone: “Ja sporto, arī mācībās veicas labāk”

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk