Zelta meitene
Mūsu Uļa – kurš latvietis gan nav dzirdējis šo vārdu savienojumu un kurš gan nezina, ka tie izteikti par leģendāro basketbolisti Uļjanu Semjonovu? Un tomēr, laikam ejot, mūsu prātos lēnām izbalē pārsteidzošais un atgādināšanas vērtais fakts, ka otras tādas sportistes mums nav bijis.
Rekords, kuru diez vai kāda cita basketboliste jelkad spēs atkārtot, – 18 sezonas (!) pēc kārtas starptautiskajās sacensībās Semjonova izlases sastāvā nezaudēja nevienu spēli.
Iulijaka Semjonova piedzima 1952. gada 9. martā. Nē, tā nav drukas kļūda – drukas kļūdu pieļāva pasu galda darbinieki, pierakstot meitenītei vecticībnieku tradīcijās aizgūto vārdu Iūlijana. Vēl viens pārsteigums, ko par Uļjanas piedzimšanu vairākums nemaz nezina, – patiesībā viņa dzimusi Lietuvā. Tas gan bijis tikai loģistikas jautājums, tomēr lietuvieši gan par šo faktu ir labi informēti un agrāk mēguši lielīties – Uļa ir lietuviešu sportiste, kā nekā Lietuva taču ir basketbola valsts. Stāsta, ka lietuviešu ceļu policija tieši Uļjanas dēļ ar vārdiem – ak tad mūsējie brauc – esot bez soda palaiduši pārāk ātri braukušo basketbola komandas TTT busiņu. Un tomēr – Uļa ir mūsējā. Uzaugusi Daugavpils rajona Medumos kuplā sešu bērnu ģimenē. Pēc tautības krieviete, taču visīstākā Latvijas patriote.
Sports bija Uļjanas lielā kaislība jau no bērnu dienām. Būdama skolniece, Uļa esot palikusi pēc stundām, lai spēlētu basketbolu un rokasbumbu vai trenētos augstlēkšanā, – kas par to, ka līdz mājām vēl pieci kilometri kājām bijis jāmēro. Trīspadsmit gadu vecumā viņa no tālajiem Medumiem pārcēlās uz Rīgu, lai nopietni pievērstos basketbolam. Izrādās, topošajai sportistei it nemaz nav gribējies šķirties no ģimenes – sporta delegācijai vajadzējis no Rīgas uz Medumiem braukt pat vairākas reizes, lai meiteni pārliecinātu. Pati sportiste gan vēlāk intervijās atzinusi, ka daudz vilinošāk par iespēju trenēties pie Latvijas labākajiem treneriem bijuši solījumi par cirku, teātri un… manikīru.
Zināma ar slaiko augumu: 213 cm! Tik iespaidīgam augumam piemeklēt apģērbu nebija iespējams, it īpaši padomju laikos, tāpēc visi tērpi un apavi radīti īpaši sportistei. Arī Uļjanas kājas lielums ir pārsteidzošs – piecdesmitais. Tomēr priekšstats, ka par nepārspējamo basketbolistes karjeru paldies sakāms tikai augumam, ir pilnīgi aplams, – jau kopš karjeras sākuma Uļjana izcēlusies ar apbrīnojamu talantu un izcilām darbaspējām.
Sieviešu basketbola komandā TTT Uļjana startēja jau piecpadsmit gadu vecumā – nieka divus gadus pēc ierašanās Rīgā. Komandas sastāvā viņa spēlēja no 1968. līdz 1982. gadam un joprojām tiek saukta par šīs komandas simbolu un galveno varoni. Lielā mērā tieši pateicoties Uļai TTT ilgus gadus bija īstā elku statusā. Zelta meitenes – tā komandu daudzināja ne vien Padomju Savienībā, bet arī ārpus tās robežām. Un kāds tur brīnums – zelta meitenes Eiropas čempionvienības kausu savulaik ieguva vienpadsmit reižu, bet piecpadsmit reižu kļuva par PSRS čempionēm.
Uļjana PSRS izlasei palīdzējusi izcīnīt divas olimpiskās zelta medaļas: 1976. gadā Monreālā un 1980. gadā Maskavā. Visticamāk, šīm medaļām būtu pievienojama vēl viena, taču 1984. gadā Losandželosā notiekošās olimpiskās spēles boikotēja visa PSRS.
1979. gada PSRS Tautu spartakiāde Viļņā – šīs sacīkstes Uļjana Semjonova minējusi kā visīpašākās savā karjerā. Spartakiādē (Padomju Savienības versija par olimpiskajām spēlēm) pret TTT spēlēja Krievijas un arī ASV izlase. Bet uzvarēja – jā, mūsu pašu zelta meitenes!
1995. gadā Uļa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Bijusī sportiste uzņemta trijās basketbola Slavas zālēs. Viena no tām atrodas Eiropā, Madridē, bet divas ASV: Noksvilā un Springfīldā – basketbola dzimšanas vietā. Springfīldas Slavas zālē 1993. gadā Uļjana tika uzņemta kā pirmā sieviete no Eiropas.
Karjeras pēdējās sezonas pavadīja Spānijas klubā Tintoretto un Francijas klubā Orchi. Lielajā sportā Uļjana Semjonova aizvadīja divdesmit četrus gadus.
LTV sporta žurnālists Armands Tripāns, filmas Leģenda. Uļjana Semjonova autors
“Aizmirstam pateikt paldies saviem varoņiem”
“Runājot par Uļjanu, pirmām kārtām vienmēr tiek minēts viņas augums. Bet ne jau tas viņu raksturo. Jā, viņa ir liela, taču vislielākā ir viņas sirds, un tā ir viņas lielākā bagātība. Pat ja Uļa nebūtu bijusi slavena, ja nebūtu šo fantastisko sasniegumu sportā, viņa tik un tā būtu bijusi īpaša. Unikāla. Jā, viņas raksturs ir paskarbs, jā, filmēšanas laikā gāja visādi, taču katru filmēšanas minūti viņa bijusi atvērta un godīga. Neizmērāmā mīlestība un siltums nav ieliekami vārdos.
Šobrīd Uļjanas ikdiena ir saistīta ar vecajiem olimpiešiem – cilvēkiem, kas reiz bijuši tikpat slaveni un veiksmīgi kā šobrīd Māris Štrombergs vai brāļi Dukuri, taču tagad savas dienas vada nabadzībā, pasaules aizmirsti. Viņiem Uļa ir cerību stars – jo rūpējas ne tikai savu pienākumu robežās, bet krietni pāri tām. Viņai gluži cilvēcīgi nav vienalga. Lai arī liktenis pret Uļu ir vienlaikus bijis dāsns un arī ļoti skarbs, taču viņā ir palikusi tikai pateicība un mīlestība, lai gan neviens viņai tā arī nav pratis pienācīgi pateikt paldies.
Varbūt skanēs skarbi, taču brīdī, kad Uļa aizies, par to ziņos visas pasaules mediji, jo pasaule būs zaudējusi vienu no izcilākajām basketbolistēm. Bet mēs būsim zaudējuši savu visu laiku izcilāko sportisti, kas pierādīja: pat ja esi nācis no nekurienes, tu vari sasniegt pasaules virsotnes. Vai tas bija tikai Uļas auguma nopelns? Nekādā ziņā. Ar tādu atdevi un pašaizliedzību nav strādājis neviens sportists.”
1982. gads. Itālijas spēlētāja Stefānija Pasāro (1,93 m) cīņā ar Uļjanu.
Kopš 1994. gada Uļjana Semjonova vada Latvijas Olimpiešu sociālo fondu un ir Latvijas Olimpiskās akadēmijas senatore.
Noskaties kā tapa filma ”Leģenda. Uļjana Semjonova”
Foto: Leta
Teksts: Dagnija Asare
Lielais pārgājiens korsikāņu stilā: finišs - 9. un 10. diena